Mans stāsts. ^^ Pagaidām ievietoju tikai prologu un 1. nodaļu. Ja patiks, tad ievietošu vairāk :)
Stāsts ir par kādu neparastu meiteni vārdā Konstance. Pēc drauga nāves visa viņas dzīve izmainījās. Viņai ir uzdevums par kuru viņa neko nezin. Ir kāds noslēpumains vīrs, kurš zin viņas eksistenci un ir gatavs viņu apmācīt. Un ir tas ar kuru meitenei jācīnās...
Brīvības eņģelis.
Prologs.
Brīnumbērns.
“Mamm, mamm! Zini, es redzēju jūs jau ļoti sen. Es pati jūs izvēlējos. Skatījos uz jums no debesīm un zināju, ka jūs esat tie- mani nākošie vecāki,” divgadīgā Konstance stāsta. Konstancei ir rudi mati, zaļganzilas, lielas acis un piemīlīga sejiņa. Apģērbs ir diezgan prasts- pumpaina kleitiņa, lakatiņš ap galvu un plikas kājiņas. Kāmēr māte strādā dārzā Konstance skraida ap viņu un meklē mazos vardulēnus, ik pa brīdim kaut ko pastāstot. Māte paskatās uz savu mazo meitiņu un pasmaida tai:”Konstance, pastāsti kā tu tur dzīvoji, kā mūs ieraudzīji.” Lielais brālis arī paskatījās uz māšeli un sāka uzmanīgi klausīties. Māte nolika kapli un apsēdās uz blakus noliktās segas. “Es nezinu, kas es biju, bet varu mazliet pastāstīt. Es dzīvoju debesīs kopā ar daudziem citiem tādiem kā es. Dažreiz mūs nāca apciemot vectēvs. Viņš katram pateica, kas būs viņa vecāki un norādīja uz viņiem. Daži jau paši zināja, kas būs viņa vecāki un es biju viena no tiem. Tie, kas to zināja skaitījās kā brīnumbērni. Es skatījos pār visu šo pasauli un tad beidzot ieraudzīju jūs, es zināju, ka kādreiz jūs būsiet mani vecāki. Tā arī notika, pēc viena mēneša vectēvs atnāca un paziņoja man, ka jūs esat mani jaunie vecāki. Es jau sāku atvadīties no pārējiem.” Abi uzmanīgi klausījās, kad Konstance beidza stāstīt pārmija skatienus un tikai pamāja mazajai, ka sapratuši un aizgāja strādāt tālāk.
1.nodaļa
Atklāsme.
Nodzīvoju jau 14 gadus un vēl nezinu kāda jēga no tā, ka esmu parādījusies uz šīs pasaules. Vai vispār man ir jēga dzīvot? Visi šie 14 gadi- priekškam viņi? Kāpēc es nevaru būt uzreiz pieaugusi? Kāpēc man jāiet skolā un vispār kāpēc man jāmokās dzīvojot šeit, kur mani neciena? - Šāda doma mani moka jau diezgan ilgu laiku. Man bija puisis, kuru ļoti mīlēju, bet man viņu atņēma dzīve. Līdz šim man likās, ka dzīve ir skaista, ka tajā nav bēdu. Bet pirms pusotra mēneša arī līdz manīm atnāca īstas bēdas. Mans mīļotais, vienīgais ko mīlu nomira autoavārijā. Šī avārija bija briesmīga, es biju klāt un nekādi nevarēju viņu paglābt. Kāpēc? Es atkal raudu. Visu šo laiku nebiju izgājusi no mājas, jo nevarēju paskatīties citiem acīs. Man liekas, ka avārija notika manis dēļ. Es esmu vainīga! Es varēju viņu apturēt. Es biju tik tuvu, bet nepaspēju. Viņš skrēja tieši zem mašīnas. Es pat nezinu kāpēc viņš tā skrēja, varbūt nobijās no kaut kā. Tas bija tik tuvu, es verēju kaut ko izdarīt. Es varēju, bet neizdarīju... Māte saka, ka tā laikam bijis lemts. Bet kas par to lēma? Es negribēju, lai viņš mirst. Es gribēju viņu sev blakus. Vēl nesen es biju gatava uztaisīt pašnāvību un jau gandrīz biju viņpasaulē, bet kaut kas mani atstūma atpakaļ. Rīt es atkal iešu uz skolu. Ceru, ka viss būs kārtībā.
“Konstance, laiks celties uz skolu!”māte sauca no apakšstāva. Es piecēlos, apģērbu savas mīļākās bikses un kreklu un aizgāju brokastot. Brokastis bija kā vienmēr- 2 tostermaizes ar sieru un tēja. Es paēdu un pateicos mātei par brokastīm. “Nu labi es iešu, novēli man veiksmi,” es atvadījos no mātes un nobučoju viņu. “Veiksmi!” viņa klusām atbildēja.
Skolā nekas nav mainījies. Tās pašas sejas, tās pašas sienas un pat smarža tā pati. Pēkšņi es atcerējos kā pirmo reizi ieraudzīju Kasparu, stāvam pie dežuranta galda. Viņš bija tik skaists - zilām acīm, brūniem matiem un slaidu augumu. Saldais puisis- apspīlētas bikses, T-krekls un zaļas kedas. Iemīlējos... Bet kāpēc viņam bija jānomirst?
Man atkal sakāpa kamols kaklā, es centos novaldīt asaras. Zināju, ka atgriežoties skolā man būs sāpīgi ieraudzīt visu, kas saistīts ar viņu. Bet man tas jāiztur, man jābūt stiprai! Tagad tur stāvēja kāds cits. Es atpazinu šo meiteni- mana klasesbiedrene Enija.Viņa pagriezās uz manu pusi un ieraudzījusi mani Enija nāca sasveicināties: “Sveika, Konstance! Sen neesi redzēta. Kā klājas?” “Čau, paldies diezgan labi,” es atsmaidīju. Šī diena būs grūta... Visi mani uzrunās, pēkšņi visiem es būšu vajadzīga.
Ienācu klasē un redzēju, ka visu skatieni pievērsti man. Es pasmaidīju un devos uz savu vietu. “Ceru, ka šī vieta vēl nav aizņemta,” ar smaidu sejā teicu. “Protams nav,”mans blakussēdētājs Toms sacīja. Ieraudzīju savu labāko draudzeni Katrīnu. Man bij neliels kauns, jo arī viņai pa šo laiku nebiju pievērsusi uzmanību. Piegāju pie viņas un pasaucu: “Nāc, iziesim ārā.” Katrīna piecālās un nāca ar mani. “Piedod, ka pa šo laiku nebiju zvanījusi tev,” es atvainojos. “Viss kārtībā. Es saprotu, ka tev bija grūti,” Kate prieka pilnu seju noteica. “Nu, stāsti kas jauns?” “Zini, bez tevis te bija diezgan garlaicīgi. Es to vien...”
Pēkšņi es vairs neko nedzirdēju, man sāka dzelt deniņos. Es satvēru galvu rokās un apsēdos uz grīdas, tas bija neizturami. Dzirdēju tikai savas domas un pēkšņi acu priekša parādījās attēls. Redzēju Katrīnu slīkstot upē. Dzirdēju kā viņa sauc manu vārdu. Konstance, palīdzi man! Lūdzu palīdzi! Konstance...
Viss pazuda, es atkal sāku dzirdēt. Redzēju, ka visi stāv ap mani, bet nevarēju pateikt ne vārda. Katrīna sauca manu vārdu. Es pacēlu roku un ļāvos, lai mani pieceļ kājās. Līgojoties aizgāju līdz savai vietai un apsēdos. Es atguvu savu balsi un teicu: “Lūdzu neuztraucieties man tikai mazliet jāatpūšas.” Visi aizgāja uz savām vietām un sākās stunda. Visu stundu es tikai domāju par Katrīnu. Par to kāda saistība attēlā redzētajam un viņai. Vārbūt tā bija vīzija.
Noskanēja zvans. “Viss kārtībā?”Katrīna vaicāja. Kravājot somu, teicu:”Jā, neuztraucies tik ļoti.” “Nu labi. Varbūt gribēsi šodien pēc stundām aiziet uz upi peldēties?” “Zini, labāk aizejam pie manīm. Kārtīgi aprunāsimies, varbūt aiziesim pastaigāt pa veikaliem.” “Kā vēlies. Tikai es sākumā aiziešu uz mājām pārģērbties.” Es negribēju iet uz upi, ja nu tiešām kaut kas notiek. Negribu pazaudēt arī savu labāko draudzeni.
***
Es jūtu, ka kaut kur viņš ir. Viņš ir atklājis savas spējas. Nedrīkst zaudēt laiku, savādāk viņš sāks tās lietot nepareizi. Brīvības eņģeli, atsaucies! Karte norāda, ka tu esi netālu. Tikai izplati savu smaržu un es tevi atradīšu. Nu, taču! Jā, es jūtu, tu atkal mēģini izmantot spējas. Es tuvojos. Tava smarža ved mani uz skolu. Vai tiešām tu esi tik jauns?
Beidzot es viņu atradīšu! Es viņu apmācīšu un došos pensijā. Sēžu pie skolas uz soliņa un gaidu, kad ieraudzīšu viņa spēcīgo enerģiju. Noskanēja zvans un skolēnu pūlis nāca ārā pa durvīm. Redzēju dažādus enerģijas laukus, gan vājus, gan mazliet spēcīgākus, bet zināju, ka eņģeļa enerģijai jābūt atšķirīgai. Un nu es to ieraudzīju, tā ir meitene. Nē, tas nevar būt... Brīvības eņģelim jābūt puisim, bet jau nu tomēr. Viņa ir pirmā meitene - Brīvības eņģelis. Eņģelis iet kopā ar draudzeni, es iešu viņām pakaļ un uzrunāšu viņu tikai tad, kad viņa būs viena. Viņa ir skaista, kā ēņģelim jāpieklājas.
Viņas sķirās. Es aizskrienu līdz eņģelim un uzrunāju viņu: “Brīvības eņģeli, beidzot tu esi klāt.” “Atvainojos, jūs mani saucat?” Konstance jautāja. “Jā, bērns, tevi. Tu esi neparasta, tev tas jāzin. Uzmanies un izmanto savas spējas pareizam mērķim. Es ar tevi vēl sazināšos,”noslēpumaini sacīju. ”Pagaidiet, jūs neesat kaut ko pārpratis?” meitene izbrīnīta vaicāja. “Nē,” es pazudu pat neatvadījies. Tagad es viņu varēšu atrast visur un vienmēr. Būs jāuzmana šis meitēns un pēc iespējas drīzāk jāapmāca.
Valstī jau atrodas Partions un es zinu, ka arī viņš meklē Brīvības eņģeli. Ja viņš atradīs meiteni, tad nogalinās to. Vai arī... Nē, es nepieļaušu, ka viņš atrod meiteni. Man jāatjauno savi spēki, jo būs jācīnās.
