Brīvība - ausgtākā vērtība mūsu vērtību sistēmā. Kas gan būtu dzīve ieslodzījumā, nemitīgās bažās, kur kāju sper. Kas gan tā būtu par dzīvi saslēgts dzelžos, ja nespēju pakustēties, stāvēt sastingušām, lai krampji rauj ? Kas gan tā būtu par dzīvi nemitīgā vergu darbā, asiņainām rokās, kreklu baltu padarīt, asiņainām pēdēm pa parketu staigāt, neatstājot nospiedumus ? Kas gan tā būtu par dzīvi, kur nav ļauts domāt, runāt, sapņot, mute izkaltusi klusē, prātā sastingums, sapņu vietā melnbaltas strīpas? Tu nedrīksti ne ēst, ne dzert, tu nedrīksti ne redzēt, ne dzirdēt, tu nedrīksti ne mirt, ne dzīvot!
Sadodoties rokās vien brīvību neatgūt. Atsākot domāt, reizi pa reizei kādu vārdu nočukstot - arī tā viņu neatgūt. Atbrīvoties no dzeļžu ķēdēm, aizmūkt no ieslodzījuma, pārstāt vergot - pārāk viegli atšifrējams teksts, lai nostrādātu. Tomēr labāk ir mēģināt, zinot, ka varbūt tev būs jāpamet ģimene, draugi, jau ierastās ķēdes, lai tikai kaut mirkli izbaudītu brīvību. Varbūt tevi vajās mūžīgi, varbūt nošaus kā traku suni, varbūt izmērcēs kārstā eļļā, varbūt sadedzinās kā nederīgu un vecu lupatu, tomēr tavs vārds vienmēr paliks ierakstīts brīvības ieguvošo sarakstā, varbūt tavs vārds palīdzēs pārējiem attaisīt ķēdes un aizmugt, varbūt tieši tu, kas aizgāja brīvības vārdā būsi palīdzējis atgūt to citiem. Tu esi uzvarētājs, lai gan kauja zaudēta, jo tu nepadevies un mēģināju, par spīti sāpēm gan fiziskām, gan morālām, par spīti realitātei pametot visu, kas reiz dārgs. Tu piecēlies kājās un aizgāji, tomēr sēdošie tevi atcerēsies kā varoni, jo tu mēģināji!
Aiziet vienmēr būs grūti! Tomēr nekas nav labāks par brīvības garšu mutē, lai gan tai būs jūtama asiņu piegarša mutē, tomēr labāk tā ne kā nekā!
P.S kas var būt skaistāks, par iekšējo brīvību un dzīvi bez tā sauktajiem ,,rāmjiem''? :)
