Naktī man rādijās murgi. Kādas četras reizes. Labi, ka manā palātā es biju viena. Nevienam netraucēju gulēt. Visos murgos es redzēju Sandu ar Ēriku. Četros no rīta, es izlēmu, ka nav vērts gulēt.
Kāpēc viņš man to nodarīja? Kāpēc viņš man neko neizskaidroja? Kāpēc viņš mani neapraudzīja, ja pat es esmu viņa bijušā? Varbūt pie tā vainīga ir Sanda?
Ieskatoties pulkstenī pēc savām pārdomām, sapratu, ka ir jau seši no rīta. Sešos tieši veras vaļā slimnīca un daudzas medmāsas un ārsti ir nomodā. Es iezvanīju speciālā podziņā, kas izsauca medmāsiņu.
„Jūs kaut ko gribējāt?” jautāja jauna sieviete.
„Var ar jums parunāt?” es jautāju.
„Jā protams. Jā un mani sauc Endija,” jauki sacīja medmāsiņa.
„Un mani Eimija,” es atteicu.
Ar Endiju bija jauki parunāt. Man vajadzēja kārtīgi ar kādu parunāt un Endija man ļāva to darīt. Es ne tikai viņai stāstīju par savu dzīvi, bet arī Endija man pastāstīja par sevi. Endijai bija tikai 19 gadi un viņa strādāja arī par bērnu aukli. Viņai bija ļoti skaisti blondi, īsi mati, zilas acis un viņai ļoti piestāvēja medmāsas zilais tērps. Deviņos no rīta viņai par nelaimi bija jāiet strādāt un apsolijās, ka atnāks vēl nedaudz vēlāk ar mani parunāt, kad es ēdīšu pusdienas.
Katrīna ar Sofiju apsolīja, kapēc skolas viņas paņems manus brāļus un atbrauks pie manīm. Mamma nevarēja šodien, jo viņa uz divām dienām aizbrauca uz komandējumā. Tā brāļus nedrīkstēja atstāt vienus un es biju slimnīcā, bet uzzinot par to Katrīna ar Sofiju pieteicās viņus pieskatīt pie manis mājās visas šīs divas dienas.
Pusdienlaikā pie manis atnāca Endija ar manam slimnīcas pusdienām.
„Es atnesu tavas pusdienas,” noteica Endija.
„Paldies,” es atteicu.
„Tu pagaidām esi mana vienīgā draudzene šeit. Pat citas medmāsas ar mani nerunā, jo saprotiet esmu pārāk jauna priekš medmāsas,” noteica Endija.
„Tas ir apsurds,” es protestēju.
„Jā es ar tā domāju. Bet nu, lai viņas domā, ko grib. Kā tu jūties? Ēriks nebija nācis?” interesējās Endija.
„Normāli. Nē, nav pat rakstījis,” es atteicu.
„Laikam viņam ir ļoti svarīga iemesls. Viņš taču tā mīlēja tevi,” noteica Endija.
„Jā, tiesa. Bet kāpēc viņš nevarēja atnākt un visu izskaidrot man?” es prātoju.
„Nu es nezinu. Šodien pie tevis kāds atnāks?” interesējās Endija.
„Jā, mani brāļi un draudzenes,” es atteicu.
„Jauki, ka ir kāds kas atbalsta tevi fiziskā un morālā ievainojuma ziņā,” viņa noteica.
„Jā. Šis kartupeļu biezenis ir diezgan garšīgs priekš slimnīcas ēdiena,” es noteicu un visu apēdu.
„Tiešām? Es nodomāju tajā vietā, lai tu nenoindētos ar slimnīcas ēdienu, es uztaisīju speciāli tev kartupeļu biezeni,” noteica Endija.
„Nu, paldies, paldies,” es atbildēju.
Kad es visu apēdu, Endija aizgāja strādāt un man atlika tikai gaidīt meitenes un brāļus. Vakar man mamma atnesa manu datoru. Slimnīcā bija bez maksas Wi-fi. Es ieslēdzu datoru un iegaju internetā. Es iegāju visos savos sociālajos tīklos, pārbaudīju vēstules, draugu jaunumus un beigās iegāju Skype. Skolā arī bija bez maksas Wi-fi, tāpēc daudzi mani klasesbiedri tagad bija internetā un Skype. Es pamanīju, ka Ēriks tagad arī ir Skype un uzrakstīju viņam:
Čau. Es zinu, ka jūs ar Sandu esat kopā, ta kā vari nemelot. Kāpēc tu pats man nevarēji sejā pateikt, kāpēc tu mani pameti? Visa lieta ir Sandā? Lūdzu atbildi.
Pagāja jau stunda, bet Ēriks tā arī neatbildēja. Asaras man ritēja pār vaigu neskaitāmas reizes. Viņš tiešām grib, lai es raudu? Es izslēdzu datoru un gaidīju meitenes un savus brāļus. Vēl pēc stundas, mani mīļie atnāca un beidzot man bija ar ko parunāt.
„Čau!” visi četri reizē iesaucās.
„Čau,” es atteicu.
„Nu kā iet?” jautāja Katrīna.
„Normāli,” es atteicu.
„Ričard, Rihard. Varat izdarīt man pakalpojumu?” es jautāju.
„Protams. Ko vēlies?” jautāka Ričards.
„Aizejiet līdz automātam te aiz stūra un nopērciet sev konfektes. Un mums nopērciet zaļo tēju. Katrai. Labi?” es pavēlēju.
„Tiks darīts,” noteica Rihards un viņi aizskrēja.
„Es gribu zināt visu, ko jūs zināt,” es ātri sacīju.
„Mēs negribam atkal redzēt tavas asaras,” skumji noteica Sofija.
„Lūdzu pastāstiet,” es klusi lūdzos.
Sofija ar Katrīnu saskatijās un Sofija sāka stāstīt: „Jā, Ēriks tiešām ir ar Sandu, bet es nezinu kā to pasaka. Jā, viņi iet rokās sadevušies un skūpstās. Bet kad Sanda skatās uz viņu, Ēriks smaida, bet kad nē tad viņš ir ļoti skumjšs. Arī jāskūpstās viņam ar Sandu sagādā viņam lielas grūtības.”
Pēc kāda laiciņa es klusi jautāju: „Jūs ar viņu runājāt?”
„Mēs mēģinājām, bet Sanda nelaiž mūs viņam klāt,” nokaunējusies teica Katrīna.
„Skaidrs... Endija teica, ka mani no slimnīcas izrakstīs rīt. Mani nevarēja laist ātrāk, jo ārsts baidijās, ka man var atkal sākties tas pats,” es klusi stāstīju.
„Kas tas vispār tev bija?” interesējās Katrīna.
„Kaut kāda nesaprotama lēkme. Ārsts teica, ka šīs lēkmes dažiem izraisa sirds sāpes vai negaidīti notikumi,” es atbildēju.
„Novirzīsimies no tēmas. Es esmu kopā ar Pīteru. Tev bija taisnība. Es beidzot atradu savu princi,” iesaucās Sofija.
„Apsveicu! Tagad man nav sava prinča,” es skumji sacīju.
„Gan jau tavs princis atgriezīsies pie tevis,” mierināja Katrīna.
Nākošā dienā tik tiešām mani laida mājās, bet man bija jāiet rīt uz skolu. Es lūdzos mammai neiet, bet viņa neatkāpās no sava.
