-Kristian! - kāda mazas metene sauca.
-Es teicu nesauc mani tu pati noslērpies no manis. - puisis atbildēja.
-Bet brālīt...
-Nesāc man pielīst!
Zēns sāka skriet prom no meitenītes. Viņš skrēja līdz paklupa pie krūmiem aiz kuriem slēpās meitenes. Viņš sāka klausīties māsam skaļos soļus šurp, bet arī saklāusija kādu smilkstam blakus sev. Viņš piecēlās un piegāja pie krūma ar resno koku. Viņš liecās pāri krūmam un ieraudzīja tur skaistu meiteni, kura raud. Tā bija Ešlija. Viņš apburti skatijš meitenē un viņš izskatijās tā itkā būtu ieraudzījis lielu čupačupu.
-Vai tik skaista meitene var raudāt?
-Jā var.
-Tev verbūt palīdzēt?
-Jā derētu, jo mani cenšas nogalināt tāpat, kā arī viņu un es cenšos viņu glāpt, bet nespēju mūs abas glāpt. - Ešlija bija nobijusies un pār viņas vaigiem norietēja vēl dažas asaras.
Kristians piegājaklāt pie viņām un palūkojās uz Ellu kura izskatijās ļoti nogurusi.
-Bāli!
-Te Emma. Starp citu kā tevi un viņu sauc?
-Esmu Ešlija un viņa ir Ella.
-Kur jūs dodaties?
-Pro,m no šejienes. - Ešlija izskatijās dusmīgi. -Tu zini kur ir karalienes pils?
-Jā. Kas tur ir?
-Mēs tur dodamies.
-Tu esi princese?
Ešlija piekrītoši pamāja galvu.Viņš gandrīz vai nespēja noticēt ka runā ar īstu princesi. Kristiana palīdzēja piecelties Ešlijai un pats pēc tam paņēma Ellu.Viņš pamanīja, ka Ešlija bija nomākta un izskatijās slikti, jo viņas drēbes bija saplēstas un netīras, mati bija ļoti melni un pati niņa bija klāta ar melniem plankumiem.
-Par ko tu tik izmisīgi domā?
-Pa ceļam neredzēji pelēku vilku ar baltu purnkņu?
-Kaut kāds vilks pazibēja, bet tas ir dīvains jautājums un notikums, jo šjā mežā vilki nemājo.
-Man jāatrod viņš!
-Vilks tev kaut ko izdarīja?
-Nē viņš mani izglāba un viņš ir mans varonis!
-Kā kaut kāds plēsoņa var būt tavs varonis?
-Es zinu, ka tu man neticēsi, bet viņš ir............ - Ešlija atcerējās ka nemaz viņu nepazīst un nedrīkst viņam visu atklāt.
-Kas viņā ir?
-Lai paliek es pat nesaprotu, kāpēc viņu pieninēju. - meitene centās parādīt smaidu, bet tad saprata ka nespēj pasmaidīt.
