Ella un Ešlija gāja dziļāk mežā. Ella zināja kur iet. Ešlija pat necentās viņu apturēt. Ella apsēdās uz zemes kādā brīnumskaistā vietā.
-Vēlies padzerties? - Ella no somas izvilka limonādes pudeli.
-Jā lūdzu! - Ešlija paņēm pudeli un padzērās.
Ešlija apsēdās uz zemes un gaidīja, kad varēs doties projām. Ešlija īsi to nevēlējās, jo vieta bija brīnum skaista. Pēc piecāk minūtām Ella lūdza vai abas var doties projām. Ella gandrīz aizmirsa savu somu tā bija ļoti skaista. Soma gija parasta, bet tā savī nesa kādu noslēpumu, kuru Ešlija gribēja zināt.
-Vai tu esi izsalkusi? - Ella gribēja zināt.
-Nu vēl negribas ēst!
-Kad gribēsi saki man!
-Okey!
-Tev viss labi?
-Nu jā tikai galva drusku reibst. Drīz pāries! - Ešlija pateica un uzsmaidīja Ellai.
Abas gāja caur super skaistām vietā, ko Ešlija iepriekš nebija redzējusi. ''Viņai nav labu nodomu!'' vilks centās viņu brīdināt, bet meitene nedzirdēja viņu. ''Ak nē tā ir viņa...'' Ešlija lēnām sāka krist zemē.
-Tev viss labi?
-Nu ja labi var uzskatīt to ka viss man miglojas.
Ešlija nokrita zemē. Ella sākumā centās viņu pamodināt. Viņa zvanīja kādam, bet Ešlija bija vēl pie samaņas, kad runāja Ella un saprata, ka nevar runāt ar vilku. ''Viņa kaut ko piebēja. Vilk? Eu, vilk? Vilcēn kāpēc tu neatsaucies?'' meitene nodomāja.
Jā protams. Es taču viņu nenogalinātu..........
Viņa ir mana bērnības draudzene..........
Jā es ar to lepojos...........
Labi tiksimies tur E..........
Ella pat nepaspēja pateikt pēdējo vārdupirms viņa atslēdzās pa visam.Ella viņu nesa un stūma, jo bija grūti Ešliju nogādāt norādītaja vietā. Ella nepamanīja ka Ešlija bija vienu brīdi pamodusies un to ka viņa dves viņas vārdu. Ella būtu to pamanījusi ja Ešlija nebūtu sasitusi galvu pret kādu akmeni. Kad viņa bija atvilkusi meiteni uz tikšanās vietu Ella un vēl kāds viņu pie kaut kā piesēja, abi samīļojās un aizgāja smejoties. Ešlija nebija īsti atslēgusies,bet gan transā. Viņa dzirdēja un juta. kas notija, bet to īsti viņa nesaprata.
