''Es jūtos īpaša!'' Ešlija skaidroja vilkam. ''Tāpēc tev ar viņu bija jāskūpatas?'' ''Ko darīja Emīls?''Vilks apklusa, jo negribēja atbildēt uz šo jautājumu, jo ļoti labi zina ko Emīls darīja. Ešlijai zvana telefons:
-Čau saulīt! Kā gāja teātrī?
-Svaiks! Tu vaitad nejautāji Ērikam?
-Nē, es gribēju, lai tu man pastāsti.
-Man jājiet! Tu šodien būsi mājās?
-Nē kaut ko gribēji?
Ešlija nolika, jo gandrīz izpļāpājas par redzēto. ''Kad tu viņam to pateiksi?'' vilks gribēja zināt. '' Es gribu,lai viņš pats uzzin!'' Izabella pēkšņi izdomāja uzzvanīt:
-Jā? - Ešlija iesāka.
-Man kaut kas tev jaiztāsta!
-Par tevi un Emīlu?
-Jā.
-Tad es visu zinu vari nemt viņu sev!
Izabella bija šokēta un nepamanīja, ka Ešlija bija nometusi. Ešlija bija dusmīga uz Emīlu. Tāpēc viņāi bija ideja.Meitene nogāja lejā ar cerību, ka tur satiks mammu un tēti. Viņi nebija mājās. Uz virtuves galda stāvēja zīmīte. ''Mēs drīz aizbauksim prom no šejienes un brauksim atpakļ uz veco māju!'' Ešlija gija šokā un atcerējās par Ēriku, kurš viņu ļoti mīl un Ešlija arī sāk iemīlēties. Kāds zvanīja pie durvīm tur bija Izabella.
-Ko tev vajag?
-Imeslu.
-Par to, ka Emīls mani krāpj?
-Nē. Kāpēc tu viņu pameti?
-Ienāc iekšā es tev paskaidrošu!
Izabella ienāca un abas apsēdās pie virtuves galda. Abas pļāpādamas pat nepamanīja, kā laiks skrien. Izabellai atnāca sms no Emīla: Kur tu esi? Es tevi gaidu jau 15 minūtes.''
-Man jājiet, atvaino!
-Nekas! Atā!
Ešlija sabruka, jo saprata ka raksta Emīls. Viņa sabruka, jo bija vēl jūtas, bet tomēr niecīgas. Ešlija ļoti vēlējās, lai Ēriks dodas līdzi atpakaļ uz māju, kas ir pie meža. ''Ak es sapratu kāpēc Emīls mani nemīl!'' ''Kāpēc?'' vilks bija neizpratnē. ''Ja atceries tad, kad es izgāju caur alu es kļuvu par sarkangalvīti, bet Emīls par princi. Pasakā bija teikts ka es neaprecos ar princi!'' Ešlija jutās pārsteikta par šādiem secinājumie.
