Kāda metene, kas nezina kas ir un kur pašlaik atrodas lukoja apkārt un cenšas noskaidrot, kur viņa ir. Viņa arī izmisīgi domā, kā viņu sauc, bet tas protams neidodas. Meitene palūkojās apkat un saprot, ka varbīt vi ņa ir palātā kurš ir koši sarkans. Viņa bija izmisusi līdz bridim kad kāds pieklauvēja pie durvīm. Tas laikam bija ārsts.
-Kas tev kaiš? - viņš jautāja.
-Nezinu!
-Kā tevi sauc?
-Mani sauc...kā mani sauca ?
Viņa bija nezipratnē, jo nezināja kas vispār ir un ko šeit viņa dara. Kāds pieklauvē pie durvīm. Meitenes skatieni ir vērsti uz durvju pusi. Iekšā nāca brīnum skaista sieviete, kura bija ļoti satraukusies.
-Vai drīkst? - viņa jautāja.
-Jā, kas tu esi? - meitene jautāja.
-Es esmu tava mamma !
-Kas tad es esmu?
-Ešlija!
-Vai varu ar jums brīdi parunāt? - ārsts apturāja viņu dialogu.
-Jā protams.
Kad abi bija izgājuši ārā no palāta Ešlija dzirdēja:
-Kas viņai kaiš?
-Jūsu meitai ir atmiņas zudums.
-Cik ilgi tas vilksies?
-Tas gan ir atkarīgs no jums!
Mamma iegāja palātā.
-Ko tu gribi? - Ešlija jautāja.
-Mums jābrauc mājās.
Ešlija sāka vākt savas mantas, kā arī saģērbusies dodas uz izeju. Viņa apstājās un nolūkojās pēdējo reizi uz istabu kurā nupat pamodās. Abas devās uz mašīnu.
Atbraukušas mājās viņu ieveda mājā un vēlāk arī savā istabā. Viņa atrod kādu grāmatu ar violētu vāku uz kura bija liels ''E'' burts. Lai ko tas nozīmētu viņa atvēra vaļā grāmatu. Uz pirmās lapas bija rakstīts:
''Ešlijas Mongomerijas
violētā
slepenā dienasgrāmata.
Lūgums nelīst iekšā šeit!''
Viņa nespēja noticēt tam, ka ir pašas slepenā dienasgrāmata. Ešlija atvēra pēdējo rakstu ko bija rakstījusi. Tas bija ļoti dīvains raksts:
'' Es nupat pamodos un es nosapņoju ļoti dīvainu sapni. Par to, ka es cietu avārijā dēļ, kāda puiša. Un par to ka es pamodos lielā koši sarkanā istabā. Man tagad jājiet, jo mēs ar draudzenēm dodamies iepirkties! Kad pabeiksim tad pastāstīšu, ko es nopirku!
2015.gada 17.jūnijā.''
