http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-1/650576
Dārta sēdēja uz slieksnīša, atbalstījusi zodu pret plaukstu. Apsēdos viņai blakus un apliku roku ap pleciem, ko viņa nopurināja. Es zināju, ka viņa bija dusmīga, bet tas nebija nekas, salīdzinot ar to, kas plosījās manī. Nepietika ar to, ka es Danielam biju kā auklīte, kam viņš uzkārts uz kakla, viņš arī bija iemesls, kāpēc es un Dārta satikāmies.
-Kad tu man grasītos pateikt?- Dārta klusi vaicāja un es pamanīju, ka viņa neskatās uz mani, bet skatās tālumā. Viņa izklausījās domīga, kas nebūt nebija viņai raksturīgs. Piepeši šķita, ka man blakus sēž nevis cilvēks, kas man ir tuvāks par paša brāli, bet gan absolūti svešs cilvēks.
-Kad tu man grasījies pateikt, ka tu apkop to...brāli?- es viņai uzdevu pretjautājumu un Dārta dusmās novaidējās. Ar niknumu acīs viņa paskatījās uz mani.
-Edgar, pieaudz reiz,- viņa bija patiešām pārskaitusies,- Tu nekad neatbildi par savu rīcību. Vienmēr meklē citus vainīgos vai maini tēmu. Notīri pienu no lūpām un pasmaržo kafiju, idiot,- draudzene uzsita man ar plaukstu pa pakausi. Situācija bija tik muļķīga, ka pasmaidīju.- Beidz smaidīt, kad es dusmojos.
-Piedod,- iesmējos,- Bet kāda tam loma mūsu attiecībās?
-Milzīga!- Dārta gandrīz man uzkliedza,- Tu man meloji. Kā lai es zinu, vai nav vēl kas, ko tu man vēlies pateikt? Varbūt tev ir bērni?
-Man ir suns,- man joprojām situācija šķita smieklīga. Dārta nekad nebija bijusi dusmīga un tagad viņas dusmas man šķita smieklīgas, pat iracionālas.
-Bērns, tu esi,- draudzene demonstratīvi pabīdījās nostāk no manis,- Pieaudz vienreiz, ķēms tāds,- Dārta piecēlās un iegāja mājā. Izņēmu no kabatas cigarešu paciņu un ļāvos mirkļa vājumam , lai uzsmēķētu. Iespraudu cigareti starp lūpām un piededzināju oglīti. Man blakus apsēdās vecmāmiņa.
-Edgar, tu patiešām uzvedies kā mazs bērns,- lieliski, arī vecmāmiņa bija dusmīga,- Ej un pasaki tai meitenei kaut ko mīļu. Tu vienmēr to esi mācējis.-
-Lai pavārās savā sulā, nenomirs,- izpūtu dūmu mutuli un dzirdēju kā ome nosprauslājas,- Tik laba cigarete,- nomurmināju aplūkojot mazo papīra stiebriņu.
-Edgar, nomet,- ome mani apsauca un viņai gandrīz izdevās izraut cigareti man no rokām. Es prasmīgi izvairījos,- Tu esi kļuvis neciešams!
-Omīt, nu bet viņš visu mūžu man ir bijis kā āķis kaklā...-
-Kā tu vari tā runāt par savu brālīti?- Omīte izklausījās vīlusies un bēdīga par manis sacīto,- Tu saproti, ka viņš visu mūžu būs viens?
-Pats vainīgs,- es atcirtu un nodzēsu cigareti. Paskatījos uz omīti,- Es braucu mājās. Apnicis man šis prāta skalošanas maratons,- piecēlos kājās un iegāju mājās pakaļ somai, kuru biju kaut kur nometis. Pacēlu to no zemes un uzliku somas siksnu uz pleca.
-Dārtu, tu nāc?- es uzsaucu, bet viņa neatsaucās,- Nu kā gribi. Pakaļ neskriešu.- pagriezos un izgāju ārā pa durvīm. Uz atvadām apskāvu omīti un devos autobusa pieturas virzienā. Apsēdos uz soliņa un ilgi nebija jāgaida, kad piebrauca autobuss. Nopirku biļeti un apsēdos pašā autobusa aizmugurē. Ieliku austiņas ausīs un uzslēdzu mūziku uz skaļāko. Pavisam drīz es jau atbraucu atpakaļ uz Rīgu un biju savā dzīvoklī, kur, asti luncinot, mani sagaidīja Rasa pieliecos un pakašāju suņa galvu.
-Nu, tagad esam mēs divi vien,- uzrunāju dzīvnieku un uzreiz devos uz gultu. Nometu somu pie neizpakotajām kastēm, novilku drēbes un atkritu gultā. Rasa nogūlās man blakus un dusmīgi uzrūca. Noglaudu suņa galvu un aizvēru acis. Naktī jutu, ka Rasa noguļas man pavisam blakus un uzlika galviņu man uz pleca. Drīz vien abi aizmigām.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bralis-3/650872
