Bloodline #82

Tālāk neko pasacīt nebija iespējams. Es aizmiedzu acis, caur plakstiņiem plūstot sāpīgām asaru straumēm. Man kļuva grūti elpot, dūra krūškurvī, un katra elpa prasīja piepūli. Kad likās, ka no histērijas lēkmes, un pēkšņajām košajām atmiņām ģībšu, jutu, ka man apvijās apkārt drošas, spēcīgas rokas, un es jau atrados Indras rokās.  Man gribējās kliegt, taču, kā zinādams, Indra piešāva plaukstu man pie mutes.

-Nekliedz, netērē spēkus,- Viņš sacīja, neatlaižot tvērienu,- Izraudies. Tev paliks labāk.

Sev netipiski, es paklausīju. Indra bija krietni vecāks par mani, sirdsapziņa īdēja, viņš zina, ko runā. Un tā nu es pavadīju aptuveni stundu, mēmi raudot rokās cilvēkam, kuram vēlējās līdzināties mana mūža mīlestība.

***

-Vai esi pārliecināta, ka nevēlies palikt viesnīcā?- Indra jautāja vēlreiz, kad izkāpām no taksometra. Es jutos morāli izpumpēta, un vien vēlējos palikt mājās. Vai vismaz viena.- Nu labi, tev ir mans numurs,- viņš negribīgi piekrita. Veltījis man īsu, tēvišķu apskāvienu, Indra iekāpa atpakaļ taksī, vēl pamājot īsas ardievas ar vienu rokas mājienu.

Mašīnas starmeši aizripoja tālumā, un es apliku rokas sev apkārt, palikdama viena uz krēslojošās ielas. Kad gaismas vairs nebija manāmas, kokainām kājām devos mājas virzienā, vēlēdamās vien iekrist gultā, un aizmirst visu, kas noticis. Taču kaut kur zemapziņā zināju, ka šī diena nebeigsies tik viegli.

Pie durvīm, kad vēl nepaspēju atvērt durvis, mani sagaidīja noskaitusies māte, kura ar rūpju rievu pierē, tomēr nevis uz mani sabļāva, bet gan apskāva, un ieveda mājās, kur nosēdināja uz dīvāna, un vienkārši gaidīja paskaidrojumus no manis. Māti pazinu pārāk labi. Bez tam, rīta kašķis viņai noteikti nepaslīdēja garām.

-Mikaela,- mamma mani uzrunāja, kad neteicu ne vārda. Viņa uzlika roku man uz pleca, un es nepatikā notrīsēju,- Mikaela, mums patiešām uztrauc tavs veselības stāvoklis, mīļumiņ. Kāpēc tu neapmeklēji skolu? Kur tu biji?

-Mammu, nevajag, es tiešām esmu nogurusi- gribēju piecelties, bet viņa man to neļāva,- Māt, es vēlos iet gulēt, lūdzu, laid,-

-Tu esi mana meita,- māte sacīja,- Kur tu biji? Kāpēc Daniels saka, ka jūs sastrīdējāties, un ka tu esot pie vecmāmiņas?

Es novaidējos un nogrozīju galvu,- Tam nav nozīmes. Man taču viss ir kārtībā,- es noteicu, un šoreiz pati izrāvos no viņas tvēriena. Ātrā solī, devos augšup, pirms tam pateikdama vārdus, ko citu dienu nožēlotu, taču šodien, šodien nebija citas iespējas kā atkratīties no mātes, kad tik ļoti vēlējos pabūt viena.- Labāk atgriezies pie pudeles, kas tev bija svarīgāka par meitu!- es izsaucos un sajutu asas sāpes krūtīs. Es lieliski apzinājos, ka māte šos vārdus man nepiedos, bet šoreiz es sevi nostatīju kā prioritāti.

Tā nu es ieslēdzos savā istabā, iekritu gultā un aizmiedzu acis. Es neraudāju. Es neko negribēju. Tikai lai šī diena beidzas. Smagi elpoju spilvenā, juzdama pamatīgus sirdsapziņas pārmetumus, ko nespēju apturēt.

Un pavisam drīz es beidzot iemigu. Bez sapņiem. Bez murgiem. Vienkārši mierā.

***

No rīta nejutos diezcik labāk, vien mazliet enerģiskāka, taču aizvien nedzīva. Un kā robots izpildīju ikrīta rutīnu- duša, drēbes, kosmētika, mantas, skola. Izvairoties no ģimenes locekļiem, kā rēgs izskrēju pa mājas durvīm, un tikpat ātrā gaitā devos taisnā ceļā uz autobusa pieturu.

Kad biju prom no mājām, atviegloti nopūtos, izņēmu telefonu no somas kabatas un uzmeklēju īsziņas, kuras bija pienākušas, kamēr gulēju. To nebija daudz. Vien 3. Savādi, ka biju gaidījusi, ka to būs daudz vairāk.

“Tev viss ir labi? Nesadari muļķības, tas tavu Vesu neatgriezīs. Asaras arī nē. Sāc ar to sadzīvot, un beidz sevi žēlot. Ja tu gribi, es varu tev palīdzēt, tikai pasaki. Pēc darba savākšu tevi no skolas, ja piekritīsi. Arlabunakti.”

Savādi. Es savilku lūpas neizpratnē. Indru es pazinu vien pāris stundas. Pat ne pazinu, es par viņu nezināju gandrīz neko, bet tas vīrietis bija ticis man zem ādas kā adata, un izsūcis vairāk informācijas, kā svešiniekam būtu jāzina. Taču viņš manī raisīja uzticību, es viņam uzticējos vairāk kā jebkuram citam. Cik sapratu, Indra nebija saprotošākais plecs, uz kā raudāt. Nē, vīrietis bija strikts, stingrs, un tiešs. Šī īsziņa man lika viņu cienīt vēl vairāk. Par izbrīnu, tas bija vislabākais atbalsts. Un es sajutos mazliet labāk.

Otrā īsziņa bija no Daniela. Īsa un tieša. “Mele.”

Es laikam juku prātā, jo iesmējos. Šai īsziņai neatbildēju, un ar interesi izlasīju pēdējo ziņu, kas bija.. no Vesa mātes.

“Sveika, kuce.”

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Bloodline-9/861995