Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
133

Šis stāsts nebūs tāds kā visi citi, par bagātiem bērniem un princi baltā zirgā. Galvenā loma būs meitenei, kura meklē sev laimi īstajā dzīvē. Ceru, ka šis stāsts jums patiks, tik pat ļoti, kā http://spoki.tvnet.lv/literatura/Tapec-ka-es-tevi-milu-ieskats/756748 vai pat vēl vairāk jums patiks, bet varbūt nepatiks :D Ceru, ka šis stāsts sasniegs beidzot to liktenīgo 100 nodaļu un tas man sagādās prieku un nebūs vairākas reizes tam jāatmet ar roku.

Jūsu divus gadus vecais draugs - Minons :) .

Prologs.

Katras meitenes sapnis ir reiz kļūt par skaistu sievieti, kura būs laimīga, pārtikusi un visu mīlēta. Katra meitene kaut vai reizi ir sapņojusi nokļūt Francijā, redzēt un izbaudīt visu mīlētāju pilsētu – Parīzi. Katra meitenei ir domājusi par to, kāda būs viņas pirmā mīlestība un kā būs tad, kad viņas mazā sirsniņa būs salauzta. Katra meitene sapņoja par princi baltā zirgā. Katrai meitenei kaut reizi ir bijis sapnis, kad reiz tā varēs iet savam mīļotajam pretī kāzu dienā, baltā princešu kleitā tērpusies, ar diadēmu galvā un ar baltu plīvuru velkoties līdzi, un ar žilbinošu smaidu raudzīties savā īstajā un vienīgajā. Ar asarām acīs ir sapņots, ka tādas būs arī tajā laimīgajā dienā, protams, aiz laimes. Katra meitene ir sapņojusi kļūt par māti, izaudzināt skaistus un labus, gudrus bērnus, lai būtu lepnums par savām atvasītēm.

Bet kā būtu tad, ja nebūtu vajadzīgi tādi sapņi? Kā būtu tad, ja nebūtu sapņa, par iespēju nonākt Parīzē? Par princi baltā zirgā, balto princešu kleitu, mazo ķiparu, kuri dienas padarītu krāsainākas? Kas būtu tad, ja vienīgais sapnis būtu – atrast mājas? Vietu, kur tu neesi svešs un viens?

Es skrēju baltām kājām pāri pļavai,
Jo ieraudzīju tevi.
Visa pasaule apstājās līdz ar mani,
Un mēs palikām divi vien,
Šajā lietainajā dienā,
Šajā plašajā laukā.
Divi vien.
Kas gan mūs šķir?
Kas gan mūs šķir? Dzīve!


Ar vienu taisnu līniju nosvītroju tikko uzrakstīto un aizvēru ciet kladi. Es nebiju nekāda dzejniece vai rakstniece. Tas bija tikai kārtējais mājas darbs par kuru atcerējos tikai tad, kad jau biju ietinusies siltajos palagos un vienīgā doma prātā kas bija – miegs.

Es biju apsolījusies, ka atlikušos mēnešos es uzvedīšos kā nākas, pildīšu visus mājas darbus, gan tos, kas attiecināmi skolai, gan tos, kas bērnunamā. Man bija jāaiziet kā paraugam citiem, ar savu mērķi dzīvē. Bet es nebiju pārliecināta, ka man tas izdosies.

Atsedzu kājas un klusām izkāpu no gultas, lai nepamodinātu citas meitenes, kuras jau sen bija ieslīgušas saldā miegā.

Es ātri izskrēju no istabas un pa gaiteni ātri nokļuvu tualetē, kur apsēdos uz aukstajām, vecajām flīzēm, uz kurām jau raugos gadiem ilgi.

Raugos lejā uz zemi,
Stāvot ar basām kājām uz mākoņa maliņas.
Kaut tikai uz mirkli nokļūt uz zemes es spētu,
Atverot spārnus un izstiepjoties pirkstu galos,
Es kristu lejā un kāds mani noķertu.
Bet eņģeļiem tas nav ļauts.


Es atkal ar zīmuli pārsvītroju uzrakstītās rindas un metu kladi pret pretējo sienu. Kā gan lai es uzrakstu kaut ko skaistu, ja mana dzīve ir neglīta? Es nebiju skaistu vārdu atradēja, es nemācēju loģiski salikt vārdus kopā, lai tos būtu patīkami lasīt, es nepratu radīt neko baudāmu, tāpēc atmetu rakstīšanai ar roku un piecēlos kājās, lai dotos atpakaļ uz savu istabiņu.

Kad jau biju izgājusi gaitenī, es apgriezos riņķī un aizgāju pacelt kladi un atsāku gājienu uz istabiņu.

Tā gluži nebija tikai mana istabiņa, jo to dalīju vēl ar trīs meitenēm, kuru likteņi nebija spožāki par manējo.

Man nekad nav bijuši vecāki. Jau kad biju zīdainis, mani izmeta atkritumu urnā. Pa visam mazu un nosalušu, vienu un bezspēcīgu, kā tādu nekam nevajadzīgu mantu. Mani atrada pēc vairākām stundām, kad biju raudājusi tik ilgi, ka balss vairs nebija, kad jau vairs nespēju raudāt un kliegt, kad jau biju pārsalusi aukstajā ziemas dienā, kad manas rociņas vairs man neklausīja, tāpat kā kājiņas. Tā bija viena no aukstākajām ziemas dienām visā gadā, un man to nācās piedzīvot vienai. Kad mani nogādāja medpunktā, sacīja, ka esmu tik ļoti pārsalusi un neaprūpēta pēc nākšanas pasaulē, ka tas ir vai brīnums, ka esmu izdzīvojusi. Un kas zina, varbūt dažas minūtes būtu visu mainījušas, tās varēja būt liktenīgās.

Man to nemaz nebūtu jāzina, bet es to noklausījos no citu sarunām par sevi. Man neviens nestāsta par to, kā mani atraduši, cik veca es biju un kā te nokļuvu. Viņi negrib mani salauzt, bet neviens neiedomājas, ka jau zinu lielu daļu no tā, ko viņi man nesaka.

Bet, neraugoties uz to, ka no manis daudz ko slēpj, mani šeit iz uzaudzinājušas brīnišķīgas sievietes un man ir daudz kas iemācīts. Esmu sakopta un paēdināta. Jā, man nebija jaunāko drēbju vai kurpju, man bija ilgi kalpojusi mugursoma un izdiluši džinsi, nokrāsojies t krekls, bet man vismaz bija jumts virs galvas.

Patiesību sakot, es nekad sev neesmu patikusi. Es vienmēr biju malā stāvētāja, pēdējā, kuru izsauca spēlēt tautas bumbu. Es biju pēdējā, kas izgāja no klases, pēdējā, kas izgāja no skolas un es biju pēdējā, kas izgāja no ēdnīcas.

Bet es biju arī pirmā. Lai nevienam netraucētu, lai būtu nepamanīta, būtu viena. Lai neviens man neko neteiktu un es varētu būt es pati.

Es biju Amanda Reja Maikelsona. Meitene, kura visu dzīvi ir dzīvojusi bērnu namā.

Bet drīz to man arī atņems, jo esmu jau pilngadīga un ir atlikuši vien divi mēneši līdz brīdim, kad man ir jāpamet šis nams. Es būšu kā putna lidojumā.

Bet kurp gan es došos?

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Black-roses-1/789119

 Autors: Minons Black roses.
1.
0
133
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [6]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Whatthe avatars
Medaļa Sertificēts spoksMedaļa SviestmaizeMedaļa Tulpīte
  Whatthe 17.03.16 22:41
2
0

Tiešām ceru, ka stāsts nepārvērtīsies par standarta pārsladināto romānu. Pagaidām ir interesanti, man gribas zināt, kas notiks tālāk, kas pats par sevi ir pozitīvi.

Tomēr divas mazas lietas:

1. Pirms ievietošanas pārlasi, jo šur tur gadījusies pa neuzmanības kļūdai.

2. Kāpēc darbam latviešu valodā nosaukums ir angliski? Šo stilu nekad neesmu sapratusi.

Minons avatars
Medaļa RūdisMedaļa RecidīvistsMedaļa Literāts
  Minons 17.03.16 22:43
1
0

atbildot uz Whatthe komentāru " Tiešām ceru, ka stāsts nepārvērtīsies p... " Runājot par nosakumu.. Visiem maniem stāstiem nosaukums ir latviski, tieši tāpat kā stāsts tiek rakstīts.. Bet šis ir vienīgais iemesls un kāpēc tā ir - stāstā atklāsies

MyMonty avatars
Medaļa RecidīvistsMedaļa KallaMedaļa Recidīvists
  MyMonty 22.03.16 21:06  
1
0
Eh, ja es spētu tik debešķīgi rakstīt... Bet nē.
Minons avatars
Medaļa RūdisMedaļa RecidīvistsMedaļa Literāts
  Minons 22.03.16 21:28  
1
0
atbildot uz MyMonty komentāru " Eh, ja es spētu tik debešķīgi rakstīt..... " es no sākuma arī tā nerakstīju. Tas ir divu gadu laikā radies
krustnesi avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas joksMedaļa Dienas doma
  krustnesi 17.07.19 11:45
1
0

Ļoti skaists un dziļš darbs! Ar katra cilvēka dzīvi ir līdzīgi - mēs darām, mums neizdodas, mēs pārsvītrojam un daram atkal un atkal. Iespējams, ka kaut kad mūsu izdzīvotais/padarītais sanāks tāds, ka to skaisti varēsim ierāmēt un lepoties. Tomēr, ir cilvēki, kuri būtu baudījuši arī mūsu saburzītos un pārsvītrotos darbus, jo standarti ir dažādi. Mēs dzenamies augstāk, jo mums ir sapņi par prinčiem baltos zirgos, par pincešu kleitām, Parīzi un skaistām lietām.. Bet ir arī tādi cilvēki, kuri sapņo tikai mājvietu un piederību. Tie baudītu visu, ko esi pārsvītrojis un saburzījis. Un ja Tev kādreiz šķiet, ka Tavi darbi nepatīk prinčiem, tos nelasa visa Parīze un Tava kleita krietni iepaliek princešu kleitai, tad zini, ka Tava domu pasaule ir romantiskāka un skaistāka un par Parīzi, Tavi aprakstītie prinči ir cēlāki par tiem, kuri nenovērtē Tavus darbus un iekšējā būtība ir skaistāka par princeses kleitu.

Minons avatars
Medaļa RūdisMedaļa RecidīvistsMedaļa Literāts
  Minons 17.07.19 11:55
1
0

atbildot uz krustnesi komentāru " Ļoti skaists un dziļš darbs! Ar katra ... "

Tik skaisti vārdi. Pat nezinu, ko vēl pateikt...

Padies