Nabadzīgs rajons. Nabadzīga māja. Un nabadzīga meitene tajā. Nabadzīga, bet laimīga. Pēc pāris gadiem šī meitene pieauga. Viņa no dzīves nevēlējās neko citu, kā tikai palīdzēt cilvēkiem. Tādēļ Sofija palīdzēja veciem cilvēkiem, cilvēkiem, kuriem bija grūti izdarīt pat visvienkāršākās lietas.
Viņa palīdzēja daudziem, bet vislabāk viņai atmiņā palikusi kāda veca, nejauka kundzīte. Katru reizi, kad Sofija viņai palīdzēja, viņa par to pat nesaņēma paldies, bet gan kādu nicinošu piezīmi par darba kvalitāti. Viņa nesaprata, kas licis šai Kundzei tādai kļūt. Viņai nebija bērnu, viņai nebija vīra, viņa bija viena pati. "Varbūt vientulība ? " Sofija domāja, bet skaļi tā arī neko neteica, jo citu iemeslu, kāpēc viņa ir tik nepateicīga, viņa nezināja - Kundze nekad par sevi nestāstīja. Neskatoties uz nejauko raksturu, Kundze vienmēr sevi kopa, bija taisnīga un godīga pret visiem, arī sevi, kas starp citu ir retums cilvēku vidū. "Kāpēc Jūs esat tik nejauka pret mani ? Vai tiešām esmu Jums kaut ko sliktu izdarījusi ? " Sofija, beidzot zaudējusi pacietību, gandrīz vai kliedza. Taču Kundze nelikās traucēta, mierīgi paskatījās uz meiteni, kas likās tik maza salīdzinājumā ar viņu. Paskatījās un klusi teica : "Tu esi pārpratusi, Tu man neesi izdarījusi neko sliktu. Es patiesībā palīdzu Tev. " To dzirdot Sofija palika vai sarkana aiz dusmām : "ES tīru māju JUMS. Gatavoju pusdienas - JUMS. Eju uz veikalu, un kā labā es to daru, nu bet protams, es palīdzu JUMS. Nemaz nerunāsim par pārējām lietām, ko es Jūsu labā esmu darījusi. Kā tieši Jūs palīdzat man ?" Telpā iestājās klusums. Bet pēc īsa brīža atskanēja klusi smiekli, kas ar laiku tikai pieņēmās spēkā. Kundze bija sākusi smieties. "Ne jau tā es to domāju. Gan jau ar laiku sapratīsi. Viss ko es gribu teikt ir - te nav Tava vieta. Tev nav te jābūt, " Kundze klusi un noslēpumaini stāstīja. Pa šo laiku Sofija bija dusmu pilna. Patiesībā, tik dusmīga viņa nebija bijusi nekad. "Te tiešām nav mana vieta!" viņa noteica, nometa zemē slotu ar kuru iepriekš bija tīrījusi istabu un aizgāja. Aizgāja, lai vairs nekad neatnāktu.
Viņa vairs nekad tur neatgriezās. Un nemaz nedomāja to darīt. Viņa vairs nepalīdzēja arī pārējiem cilvēkiem. Viņa aizgāja no viņiem visiem un pavisam. Viņa atrada darbu. Uzlaboja mājvietu. Apprecējās. Izšķīrās. Pa šo laiku viņa jau bija tikusi par pāris pakāpieniem augstāk pa karjeras kāpnēm un naudas viņai nekad netrūka. Viņa bija sasniegusi cienījamu vecumu un devās pensijā.
Viss bija labi, līdz viņa kļuva bezspēcīga un grūtības sagādāja pat visvienkāršākās lietas. Sofijai uzrādās palīgi. Pie viņas katru dienu nāca kāda jauna meitene. Meitene bija skaista, bet arī ļoti naiva. Viņa ticēja, ka tas ir tas ko viņa vēlas. Sofija atcerējās sevi jaunībā. Viņa centās meitenei pateikt, ka tā nav un nebūs, bet ja viņa to darītu atklāti, meitene viņā neklausītos. Kādu dienu meitene šo spiedienu neizturēja. "Kāpēc Jūs esat tik nejauka pret mani ? Vai tiešām esmu Jums kaut ko sliktu izdarījusi ? " meitene aizvainoti jautāja. Sofija apdomājās un teica : "Tu esi pārpratusi, Tu man neesi izdarījusi neko sliktu. Es patiesībā palīdzu Tev. " Meitenei šis teikums nepavisam nepatika. "ES tīru māju JUMS. Gatavoju pusdienas - JUMS. Eju uz veikalu, un kā labā es to daru, nu bet protams, es palīdzu JUMS. Nemaz nerunāsim par pārējām lietām, ko es Jūsu labā esmu darījusi. Kā tieši Jūs palīdzat man ?" meitene nu jau gandrīz kliedza. Telpā iestājās klusums. Pa šo laiku Sofija paspēja daudz ko apdomāt. Viņa visu laiku zināja, ka viņas ir līdzīgas, bet tagad tas apstiprinājās .. Viņas nebija līdzīgas, tā patiešām bija Sofija jaunībā un nu viņas bija mainītām lomām. Sofija sāka smieties par šo likteņa ironiju. un tad atcerējās, ka vēl nav atbildējusi uz viņas jautājumu. Bet viņa nevarēja atklāt to viņai. To ka viņa ir Sofija, tā pati kas pirms daudziem gadiem domāja to pašu. To, ka lai arī vieta ir mainījusies, Sofija viņu ir atradusi. Brīdi padomājusi, viņa teica : "Ne jau tā es to domāju. Gan jau ar laiku sapratīsi. Viss ko es gribu teikt ir - te nav Tava vieta. Tev nav te jābūt." Un tad viņa noskatījās uz savu reakciju tikai no cita skatupunkta - to kā Sofija pasaka - "Te tiešām nav mana vieta!", nomet slotu un aiziet. Aiziet lai vairs nekad nenāktu atpakaļ. Aizietu uz visiem laikiem.
Patiesība ir tāda, ka nav tādas Sofijas. Mēs visi esam viens cilvēks. Kas dzīvojis dažādos laikposmos un ir rīkojies dažādi, jo to ir ietekmējusi tā pagātne, apkārtējie apstākļi. Tieši tā, es esmu es un tu esi es, viņš arī ir es. Tas arī katru reizi, kad es biju Tu, kad es biju Hitlers, kad es biju sava vecmamma un kad es būšu savs bērns, tas arī mani atšķirs no pārējām manām dzīvēm, jo katru reizi es jūtos savādāk. Es esmu savādāka. Un es būšu.
