Tātad, LV tgd ir kkāds projekts ka jāraksta pasakas un tā. tā nu mūsu latviešu valodas skolotāja izdomāja likt mums klasē katram uzraxtīt savu pasaku un nu es iedomājos kpc gan neuzrakstīt nenormāli beztēmīgu sviestu. ja jums ir laiks tad izlasiet visu spoki. es raxtot pārsmējos tā, ka man 3dienas sāpēs viduklis. nu baudiet. pasakā ir 1654 vārdi.
Večentre piedzīvojumi.
Reiz pie violetās dubļu upes atradās vikingu ciems. Ciemā dzīvoja ragana, kurai galva bija izaugusi uz muguras. Kāju vietā viņai bija zivju pirkstiņi, bet rokas bija kā normālam cilvēkam. Ciemā šo raganu iesauca par putekļusūcēju. Viņa vārīja putras bezpajumtniekiem, kurus no mājām izmeta monitora spožā gaisma. Viņi visi bija counter strike atkarīgie, tāpēc putra viņiem ļoti garšoja. Ciema galvenais vadonis bija augumā mazs, pūkains oranžais upes zivju lācis. Viņš nemācēja runāt un neviens viņā neklausījās. Šī ciema ļaudis bija ļoti uzmācīgi un drūmi cilvēki, izņemot lāci, kurš nebija cilvēks. Vēl ciemā dzīvoja kāds pusaudžu pāris, kuri bija laiduši pasaulē divpadsmit meitas un vienu dēlu. Jau vairākus gadu tūkstošus ciems bija atradies netālu no pūķu ligzdošanas vietas, tāpēc viņiem, vairākas reizes gadā, nācās saskarties ar pūķu iebrukumiem viņu ciemā. Protams, ka viņi to tik vienkārši nepacieta, tāpēc bija iemācījušies no uguns spļaujošajiem briesmoņiem atkauties un ragana bija izgudrojusi ieročus, ar ko cīnīties. Viens no ieročiem bija apaļa lode, kura stāvēja ciema vidū un mirdzēja, bet cīņa pret pūķiem no tās nebija pilnīgi nekādas jēgas. Klīda runas, ka ragana, kādu reizi ar mikseri, ko kūlusi ar saviem zivju pirkstiņiem, izgriezusi pūķim vienu aci un kreisās kājas trešā pirksta nagu. Bet tās jau bija tikai baumas.
Visbrašākais no cīnītājiem bija pusaudžu vienīgais dēls. Tas bija izaudzis varens un liels, bet tikai kreisajā pusē. Labā puse bija gandrīz sapuvusi, jo kad viņš bija maziņš, viņam garšoja veļas mazgājamais pulveris, kuru tas reizē ar marihuānu pirka no raganas. Šī cīnītāja vārds bija Večentre. Vienreiz viņš satika piespraudei līdzīgu mušu, no kuras nobijās un aizbēga prom. Bēgot no mušas uzdūrās mietam. Patiesi. Nevis lācim vai vilkam, bet asam mietam. Tas viņam izdūrās cauri, un Večentre sapuvušajā sānā atstāja pamatīgu caurumu, kurā viņš glabāja savu kreisās kurpes šņori. Pēc šī atgadījuma viņš saprata, ka dzīvei nav jēgas un devās uz pūķu ligzdām. Tur viņš ieraudzīja suni ar trijām kājām, kuru nosmacēja ar cauru zeķi. Pēc neilga brīža jau attapās pie pūķu ligzdām. Viņš visus pūķus izaicināja uz counter strike turnīru ar noteikumiem, ka zaudētājs tiks apēsts ar cukuru un sāli. Visi godīgi sasēdās pie datoriem un sāka spēlēt. Pēc desmit minūtēm, kad bērnudārzs trīs kvartālu attālumā bija iemācījies jaunus lamuvārdus krievu valodā, turnīrs beidzās un visi pūķi tika apēsti ar cukuru un sāli. Vienu, kurš mēģināja aizlaisties, viņš nosmacēja ar cauru zeķi, gluži kā trīskājaino suni.
Dodoties mājās viņš satika kroplo raganu, kura viņam piedāvāja neaizmirstamu iespēju nopirkt matainu futbola bumbu, bet viņu tas neieinteresēja, tāpēc viņš no sava puvušā cauruma izvilka AK-47 ieroci un raganai mugurā salaida divdesmit četras ar pus lodes un devās atpakaļ mājās. Tieši pie pašām durvīm ar zaļu lāzerstaru viņu savāca citplanētieši, pēc astoņu minūšu bēgšanas pa viņu kosmosa kuģi, Večentre tika noķerts, un viņam tika veikta anālā zondēšana. Pēc tā, viņam to visu lika aizmirst un izmeta viņu tajā pašā vietā, kur savāca. Nākamajā rīta, pamostoties viņš jutās kā tikko piedzimis. Devās ik rīta apgaitā pa ciemu, visi uz viņu skatījās, bet viņš nesaprata kāpēc. Piegājis pie trīsstūraino spoguļu veikala viņš ieskatījās ovālajā spogulī un ieraudzīja, ka izskatās pēc sievietes, bet vienīgā atšķirība bija tāda, ka viņa ķermeni, no galvas līdz kājām klāja zirga mati. Pēc pāris stundām viņš bija pabeidzis skūties, un uz ķermeņa vairs nebija neviena mata. Viņš uzvilka drēbes un devās jūrā. Uzvilka makšķernieku zābakus un iebrida līdz ceļiem, saprata, ka piesmels zābakus un dziļāk nebrida. No oranžā upes zivju lāča izīrēja laivu un devās ceļā pa grunteni uz pamesto brūnkoku mežu. Mežā nonācis, viņš laivu atstāja ārā, un pats devās iekšā. Uz pirmā soļa viņš izkāpa sarūsējušai naglai, kura bija iedzīta zemē ar āmuru. Viņš sāpēs, un agonijas mocīts, neko nejūtot devās tālāk. Pēkšņi visiem kokiem nokrita lapas un kā ar tonnas smagumu uzgāzās virsū viņa kājas kreisajam pirkstam. Arī par to viņš neuztraucās un gāja tik vien tālāk. Izgājis cauri mežam. Viņš nonāca pasaules malā. Viss bija no zelta un izskatījās kā maza bērna pēcpuse. Pie kājām viņš atrada krūzi, kura bija pilna ar kaķa urīnu. Paostīja krūzes saturu, un sekundes laikā to iztukšoja. Aizsviezdams krūzi, viņš sajuta vieglumu sirdī un apgūlās svaigos govs izkārnījumos. Skatoties debesīs, viņš mākoņos ieraudzīja, kā trejdeviņi ziben kalni spēra pūķim pa dibenu. Pēkšņi viņš sajuta izmaiņas ar savu ķermeni. Viņš transformējās par dirižabli un aizlidoja pie mātes Marijas. Nonācis tur viņš ieraudzīja kā māte Marija ņemas ar pašu velnu un metās bēgt ko kājas nes, bet viņam vairs nebija kāju, tāpēc lēnām lidoja projām. Nolaižoties uz zemes viņš atkal pārvērtās par pussapuvušo kropli, ar afro frizūru, kuru dēvēja par cukurniedri. Viņš sevi nofotografēja ar jaunāko Nokia telefonu un bildi ielika facebook mājaslapā, lai saņemtu komentārus. Visi viņu apsmēja un viņš izdarīja pašnāvību, pārgriezdams vēnas ar saplēstu spuldzīti, kuru piesēja pie sarūsējušās naglas, kurai uzkāpa ieejot pamestajā mežā.
Nonākdams ellē, Večentre pārvērtās par jaunu, spēcīgu, tumšādainu muskuļkalnu. Viņam ellē nepatika, tāpēc viņš paķēra cirvi un caur elles liesmām aizdedzināja velnam asti un ar cirvi metās simtgades cīņā. Pirmajos divos gados viņi uz kām-štri izlēma, ka visas ellē nonākušās dvēseles jālaiž atpakaļ uz zemes, lai klīst pa pamesto brūnkoku mežu un salasa visas sarūsējušās naglas. Vēlāk atgriezās pie brutālas asiņainās cīņas ar papīra lidmašīnām un Britniju Spīrsu. Kad tas beidzās, Večentre noslaucīja cirvi, pārmeta to pāri plecam un dejodams tektonik izgāja no elles ar paceltu galvu un cirvi uz kreisā pleca. Tieši brīdī, kad izrāpās no elles, visu pasauli ieņēma zombiju armija, kura plosījās pār visu planētu iznīcinot visu dzīvo, kas bija pieejams. Večentre bija pieveicis pašu velnu un ar visvareno koka virvi metās arī cīņā pret zombijiem. Kad viņš bija ticis galā ar kādu tūkstoti viņam palīgā nāca arī puķes un nezāles, lai skaistāks skats. Saprazdams, ka ar cirvi nepietiek viņš no kabatas izvilka vēl nerakstītus CD-RW diskus un sāka ar tiem mētāties. Reti kurais disks ķēra kādu zombiju, bet liela izmesto disku daļa trāpīja pa trīskājaino suni, kuru viņš iepriekš nosmacēja ar cauro zeķi, tas nebija tīšām, bet neko jau nepadarīs, ka viņam tāds naids pret trīskājaino suni. Izdzirdēdams mirušo suni no klints, pamozdamies, izlīda aprūsējis plastmasa titāns un sāka kliegt dziesmas, Justin Bieber- Baby, lirikas. Tas bija ļoti mulsinoši, jo Večentre patika tikai Skrillexa mūzika, tāpēc ar pēdējo disku viņš titānam izsita aci. Titāns sadusmojās, un abi nonāca domstarpībās, kuras pārvērtās Break- Dance cīņā. Ar strauju salto uz sānu Večentrē izrāvās vadībā, bet tas nelīdzēja, tāpēc viņš titānam neredzot, zem kājām pameta sarūsējušu naglu. Titāns uz tās uzkāpa dejas laikā un nomira. Tas nekas, ka titāni ir nemirstīgi, jo Večentrē bija sarūsējusī nagla. Lai pārliecinātos, ka titāns ir miris, viņš tam mutē iebāza cauro zeķi.
Pēc episkās cīņas viņš devās atpakaļ uz ciematu, bet tur visu bija nopostījuši, nu jau mirušie zombiji. Viņu tas ļoti apbēdināja, un viņš sasita visus spoguļus, un devās tālāk. Pārceļojis pus pasauli pāris minūšu gājienā, viņš sastapa vienradzi, kuram ar nazi izlaida visas zarnas. Zarnas viņš salasīja un vēlāk no tām uztaisīja kebabu.
Apēdot kebabu, viņš noģība un pamodās sapnī, kur viņš bija nonācis bērnībā un gaisā bija lidojošas karotes un slotas. Savā sapnī viņš satika visus ciema iedzīvotājus un iemīlējās čaiņika rokturī. Šajā brīdi viņa sapnis aprāvās un viņš pamodās puskails blakus Parisai Hiltonei. Tad pamodās vēlreiz un saprata, ka kebabā bija ielicis veļas mazgājamo pulveri, piebēra vēl nedaudz un pabeidza kebabu. Pēkšņi abas viņa kājas atteicās darboties un viņš turpināja ceļu atbalstīdamies ar mēli, kura līdzinājās čūskas mēlei, jo bērnībā ēdot šķīvi, sagriezās ar dakšiņu. Pēc trīs kilometriem, kad kājas bija atguvušas funkcionālu stāvokli, viņš sevi aptina ar vadu un tēloja slieku. Ierakdamies zemē viņš nonāca Atlantīdā un satika hesburgera īpašnieku no kura uzzināja jaunu recepti kā cept suņu, kaķu un pat bezpajumtnieku gaļu. Izpētīdams Atlantīdu, zudušo pilsētu, viņš nonāca tās centrā, kur atradās gan mūžības, gan nāves grāmata. Lai pie tām tiktu viņam, bija jāpieveic datorvīruss, kurš bija nopostījis Atlantīdas superdatora klaviatūru. Protams, viņam tas nebija pa spēkam un Večentrē ar degsmi sirdī nozaga mūžības grāmatu un bēga ko kājas nes! Aizbēdzis no zudušās pilsētas, Večentre atvēra mūžības grāmatu sāka lasīt twilight, netīšām atdzīvinot vampīrus un pārsaucot sevi par Bellu. Cik vien ātri spēdams, sevi pārsauca atpakaļ par Večentre un mēģināja izrunāties ar vampīriem un nonāca pie koka cirvja pielietošanas, un ievilka pa vampīriem ar mirušo trīskājaino suni, kuru visu laiku nēsāja līdzi. Sapratis, ka tas nelīdz, viņš paņēma lineālu un izmērija savas pēdas lielumu, protams, tas bija pilnīgi bezjēdzīgi un noveda viņu depresijā. Viņš raudādams skrēja prom un, lasot grāmatu tālāk, atdzīvināja visu dzīvo, ieskaitot puķes un nezāles, lai skaistāks skats.
Kopā ar draugiem samesdamies zālespļāvējam, viņi pieveica vampīrus un kopā vienojās uzvaras dejā, kura piesauca skābo lietu un izkausēja visu dzīvo vēlreiz, ieskaitot mūžības grāmatu, bet viņš bija vienīgais, kurš neizkusa, jo paslēpās zem sarūsējušajām naglām un beigtā trīskājainā suņa. Atkal apbēdināts, viņš ietinās vados un tēloja slieku. Pašam neapzinoties atkal nonāca Atlantīdā. Tur viņu apcietināja par zādzību un lika iznīcināt vīrusu. Beidzot guvis vajadzīgo dzīves pieredzi, viņš tika galā ar klaviatūrām nāvējošo datorvīrusu. Pēkšņi sāka snigt sniegs un visa Atlantīda pārvērtās par mīlas viesuli, kurā viņš ieraudzīja dzīves jēgu un apgaismoja visus ar sarūsējušām naglām un olu dzeltenumiem. Kamēr visi žilba, viņš nozaga nāves grāmatu un atkal metās prom.
Aizbēdzis viņš uztriecās virsū mikroviļņu krāsnij un pēkšņi viņam visas iekšas sāka vārīties. Viņš nesaprata kas notiek. Izrādījās, ka mikroviļņu krāsns izstaro elektromagnētiskos viļņus, kas ļoti spēcīgi ietekmēja kaut ko, kas atradās viņā. Viņš sāka raustīties un saļima, pēkšņi no viņa pēcpuses sāka ārā triekties metāla trubas un vadi. Tajā brīdī viņš atcerējās, ka viņam tika veikta anālā zondēšana un no viņa pēcpuses šobrīd triecas ārā trīsstāvīgs metāla raidītājs un nebija nekā, kas varētu to apturēt. Pēc pus minūtes mokošās sāpēs, viņš nenomira. Viņš piecēlās kājās un sagaidīja citplanētiešus un ar AK-47 arī viņiem mugurā salaida divdesmit četras ar pus lodes un aizgāja no kara lauka bez skrambiņas, pār plecu pārmezdams koka cirvi un dejodams tektonik devās prom. Tā joprojām viņš klīst pa visumu un meklē izaicinājumu un mīlestību, cenzdamies neuzkāpt uz sarūsējušām naglām un aplaistīdams visas puķes un nezāles, lai skaistāks skats.
Ieleic + ;) ... lūdzu..
