Aiz loga jau paliek tumšs, skatos ārā no dzīvokļā piektā stāva, redzu tikai tukšumu. Ieslēdzu istabā gaismu, lai aizdzītu nomāktību. Bet drēgnums, kas valda visapkārt ir pārāk stiprs, lai tā vienkārši spētu aizslaucīt to prom. Sēžu viena, raugos televīzorā, kurā tikai melnbaltas svītras. Sēžu un domāju: Reiz pienāks laiks, kad ar rīta pirmo saules staru spēšu celties. Reiz pienāks laiks, kad klusums būs mans sabiedrotais - nevis ienaidnieks. Kad spēšu priecāties par tukšumu, par pelēcību. Varbūt pienāks laiks, kad sapratīšu, ko nozīmē sāpēs, prieks un asaras. Varbūt pienāks laiks, kad sapratīšu, ko nozīmē dzīvot, nevis eksistēt. Pa visam iespējams, ka spēšu priecāties arī par pavasari, par vasaru, par lapu spilgtumu rudenī. Tā paiet diena no dienas, nakts no nakts - vientulībā. Izdziest sapņi, kā gaisma laternās. Ja vien tos par sapņiem var saukt. Varbūt tie tikai tukši vārdi. Varbūt viss šeit ir tikai tukšums, tukšas runas, tukšas domas un tik pat tukši esam mēs. Ar katru sekundi apkārt mums, viss tikai iztukšojas vēl vairāk.
Bezspēks - manī valda bezspēks.
Daudzās papīra lapeles, uz kurām ir mēģināts rakstīts kādam, kura vairāk nav, kādam, kuru vairāk nepazīstu. Daudzie numuri telefona atmiņas kartē, kuri ir sveši, kuri reizi pa reizei uzgriež manu numuru un dzird tikai skaņas signālus, manu vārdu vietā. Signālus, kurus viņi saprot un izķidā no tiem saprotamas zilbes un no zilbēm vārdus, kuri veido teikumus. Tā mēs varam saukt mūžīgi. Daudzās dziesmas manā mp3 atskaņotājā vēsta tikai par to, ka kādām arī bez manis ir labi. Daudzās tukšās grāmatas, kuras stāsta par laimīgām beigām un daudzās filmas, kur māca ticēt sapņiem un tie piepildās, pasaka priekšā, cik cilvēce ir naiva. Radio, interneta lapas, prese - visur tikai banāli teksti. Visur, kur ej, visur ir tikai bezjēdzība. Viss ko es daru, viss ko tu dari - tam visam nav jēgas. Nekam nav jēgas, pat ne cerībai.
Bezspēks - manī valda bezspēks.
Nakts, ārā pat laternai vienalga, tā izdziest. Tā es klaiņoju pa pamestiem nostūriem, pa tukšām ielām un pusabrukušiem grauztiem. Es jūtu beigas. Es jūtu bezspēku sevī. Man ausīs duņoņa skaļāka par mūziku vietējā klubā. Es stāstu pati sev par beigām. Es dzirdu kādu balsi sev aiz muguras, pagriežos, bet tur atkal neviena nav. Tad es sajūtu siltu vēja plūsmu sev gar sāniem, bet neviena nav. Esmu tikai es - viena. Es gribu aizbēgt, bet nevaru paskriet, es gribu beidzot izdvest kādu skaņu, bet nespēju - balss saites par vāju. Tajā brīdī es gribu mirt, bet pat to nespēju. Es krītu, bet nav kur piezemēties. Viss, apkārt sagriežas riņķī un sapinas vienā lielā mudžeklī. Balss un siltā vēja plūsma, kura man bija sekojusi sāka kļūt izteiktākas. Es dzirdu kādu sākam nāc. Es pieceļos un visur tikai spoža gaisma. Balss kuru nevaru izturēt, saka, ka esmu brīva. Bet vēja siltā plūsmiņa izgaist. Paliet vēss. Pēc brītiņa sāk stindzinoši saldēt. Bet gaisma tikai paliek spožāka, es atveru acis un ...
...
Un tur es guļu. Visapkārt nezināmas balsis veido nesaprotamus vārdus. Neviens nepievēršs man uzmanību. Es mēģinu izzīlēt, kas notiek? Kāpēc neesmu viena ? Kur es atrodos, vai jau esmu tur, kur mani negribēja laist tukšums? Pienāk kāda sieviete pie manis, kuru nekad iepriekš neesmu redzējusi. Viņa klusi kādai citai čukst, kuri turpat istabas stūrī mēģina papīrus sakārtot, viņai ir iestājies bezspēks, lai cīnītos. Viņai neko nejūt.
Kad sieviete tālajā istabas stūrī ar papīriem pieceļas un iziet no nezināmās istabas. Es sāku apjaust, ka koridorā jaušamas bailes un izmisums. Balsis liekas klusas, bet dažas, es nezinu kāpēc atminos. Es taču esmu viena, neviens mani nepazīst un es nevienu nepazīstu. Bet balsis, atkal balsis. Gaisma vēl joprām ir tik spoža, ka spiež acīs. Bet acs kaktiņš spēj uztvert kustības un beidzot arī sejas. Kāds vēl ienāk tur, kur es atrodos. Sejas - es neticu, bet es viņas spēju atpazīt. Es zinu, ka es viņus pazīstu, viņi zina mani, es mīlu viņus un viņi mīl mani. Es nekad, izņemt to nezināmo tukšumu, nebiju bijusi vientuļa. Es atpazinu emocijas. Es zināju, kas ir sāpes, prieks un asaras. Es sapratu, ka viņi visi ir šeit, tāpēc, ka mīl, tāpēc lai es saprastu, ka nekad neviens nav vientuļš, lai saprastu, kas ir dzīve, lai izbaudītu to, lai vēl reizi būtu ar mani kopā un atgādinātu par sevi. Es mēģinu piecelties, pastiept roku, bļaut - bet viss bezcerīgi. Neviens to neievēro. Bet manī valda bezspēks.
Kāda balss, kuru nepazinu, skaļāk nekā citas reizes, varbūt vienkārši es sapratu, ko viņi runā. Tā balss teica - ir laiks, viņā valda bezspēks.
Pēc tam es sajutu patīkamu smaržu, man bija silti un vairāk nesāpēja. Balsis noklusa un viss.
Nākamā dienā, tukšajā, bezjēdzīgajā laikraksta skrecelētajā lapā, kāda nezināma bilde un kāds neizprotams teksts vēstija par skumju ziņu, par ziņu kurai vairāk nebija nekādas jēgas. Tikai daudzie lasītāji ar asarām acīs, saprata visu, kas tur bija teikts. Kāds devās uz istabu, kur reiz VIŅA atradās, māsiņas iztīrīja palātu, noslēdza visus aparātus un pēc dažām stundām ieveda, tur kādu citu ar tādām pašām tukšuma pārņemtām ilūzijām.
'' Pirms dažām stundām 23 gadus Jaunā meitene pārdzīvoja smagu autoavāriju, kad no veikala viņa devās mājup, kāds piedzēries šoferis ar lielu ātrumu, negaidot izbrauca no stūra un ar tādu pašu ātrumu, nebremzējot uzbrauca meitenei virsu. Viņa tika ievietota slimnīcā. Meitene atradās komā. Viņai nebija cerību pamosties un negaidod viņa mūs pameta. Diemžēl soferis neizdzēsa tikai viņas dzīvību, bet arī otru, nevainīgu, vēl nenonākušu līdz pasaulei dvēselīti. Viņš izdzēsa daudzu cilvēku cerības, tuvinieku dzīves. Viņi vairs nespēja just neko. ''
Mēs nekad nezinām, kas ar mums notiks rīt, vai būs
kāds piedzēries šoferis, vai arī kāds maniakāls slepkava. Vienmēr ir kāds, kuram
mēs esam svarīgs un nekad nav tukšuma. Mums ir dota iespēja DZĪVOT. Par spīti
visam, mēs esam šeit. Lai arī cik mums sāpētu, lai arī cik asaru nebūtu liets -
paliek arī vēl prieks By Laurinja
