Es nezinu, vai visi šajā rakstā skaitās dzejoļi. Drīzāk tas ir kaut kā dīvaina salikums. Tomēr šis ir veids, kā es izrādu savas emocijas. Šī ir mana valoda. Un ja tu esi gatavs ieklausīties, uz priekšu! Es nedaudz paveru durvis uz savu dvēseli.
Es nezinu, vai visi šajā rakstā skaitās dzejoļi. Drīzāk tas ir kaut kā dīvaina salikums. Tomēr šis ir veids, kā es izrādu savas emocijas. Šī ir mana valoda. Un ja tu esi gatavs ieklausīties, uz priekšu! Es nedaudz paveru durvis uz savu dvēseli.
Ja varētu
Ja es varētu pateikt cik skumji ir man,
Cik daudz melnu domu man galvā skan.
Ja vien varētu uzrakstīt par sāpēm,
Kas dažreiz dzeļ trakāk par nātrēm.
Ja vien nemāktu šaubas,
Par to, kur es esmu...
Par to, kas es esmu.
Ja vien...
Ja vien es spētu neaplauzt vārdus,
Kurus brīžiem tā bārstu,
Ja vien,
Ja vien...
Ja vien es varētu pazust miglā,
Kur dvēseļu dziesmu dziedāt,
Kur zaļu zāli bradāt.
Kaut varētu aizbēgt no pasaules,
Kaut uz mirkli aizmirsties.
Kaut varētu,
Kaut varētu...
Ja es noskrietu no pareizā ceļa,
Ja man galvā vienīgi deja.
Deja ar sauli,
Deja ar mēnesi...
Un tomēr.
Ja es varētu pateikt cik skumji ir man,
Cik daudz melnu domu man galvā skan.
Ja vien varētu izaudzēt spārnus,
Un aizlidot tālāk kā redzu.
Ja vien varētu...
Kaut varētu.
***
Uz robežas
Drūmas domas apņem cilvēku,
Un liekas, nekas viņu neglābtu.
Tas bezdibenis uz kura pusi soli sper,
Cieši savās skavās ķer.
Tas nelaidīs vaļā, aizmukt būs grūti,
Visu dzīvi būs pavadīt sūri.
Un pēdējiem spēkiem pa asmeni staigāt,
Par nevaldāmām domām būs sevi lamāt.
Kad palīdzības roka tiks sniegta,
Taču cilvēka pieeja tam ir liegta.
Tas cilvēks pats sevi grib krāpt,
Nevar viņu no sevis paša glābt.
Un tomēr laikam ejot,
Pretī nāk cilvēks, smaidot.
Šis viens smaids visu maina,
Un doma uzreiz kļūst skaidra.
P.S. Varbūt kādam šie dzejoļi liksies nomācoši vai drūmi. Taču tajos var saskatīt arī pozitīvismu.