3.Nodaļa
Pēc 3 nedēļām.
-Labi,atā puiši.Cikos man rīt jābūt?-es kopā ar puišiem devos laukā no studijas.
-Tev rīt brīvdiena.-Zeins noteica.
-Ko?-es reizē ar pārējiem puišiem iesaucos.
-Tev taču šodien ir dzimene.Nosvini.-Zeins man uzsmaidīja.
Vai tiešām viņam no galvas vis vel nav izgājis?Man parasti deva iedarbojas tikai uz dienu.
-Amm...Okay.-pasmaidīju un mēs katrs aizgājām uz savu pusi.
-Tevi aizvest?-Zeins iesaucās.
Es nesaprašanā pagriezos.
-Nu ārā ir tumš un tu esi jauna.Un es nezinu cik tālu tev ir jāiet.-Zeins nedaudz stostijās.
Tas ir mīļi.Ko?Nē tas nav mīļi.
-Ai,man jau tikai 5 kilometri jāiet.-es vienaldzīgi noteicu.
-Tas ir diezgan daudz un tomēr ir jau 11 vakarā.Varbūt tomēr kāp iekšā lai varu tevi aizvest?-Zeins atvēra blakussēdētāja durvis.
-Labi,tikai ar vienu noteikumu.-Es iekāpu mašīnā
-Kādu?-Zeins iekāpis mašīnā jautāja.
-Iedod uzpīpēt.Es vairs nekur nevaru dabūt.Mana piegādātāja bija nedaudz dusmīga par manu rīcību.-Es iesmējos.
-Kādu rīcību?-Zeins smaidot pasniedza man cigareti un sāka braukt.
-Nu...-es lūkojos uz cigareti.-Tas tev pa galam nepatiks.
-Stāsti
-Tu dusmosies.
-Es nedusmošos.Apsolu.
-Labi.Vai zini kāpēc bieži vien jūs esat tik ļoti jautri,pat dīvaini?-es bailīgi pajautāju?
-Es jau domāju ka tas nav tā pat vien-Zeins iesmējās.
-Nu jā es šad tad jūsu brokastīm pievienoju lsd un vel dažas ripiņas.Tavas cigaretes apmainiju pret zālīti.-es aizgriezos.
Man pat pīpēt vairs negribas.Zeins sāka trakoti smieties.
-Par ko tu smejies?-es ar asarām acīs jautāju
-Es,tas ir mēs pat to nenojautām.Laikam nākošreiz pašam būs jāiet pēc ēdamā un cigaretes jātur kabatā.-Zeins trakoti smējās.
Es sāku raudāt.Mana dzīve ir sūdīga un ar katru mirkli paliek vel sūdīgāka.
-Neraudi.-Zeins uzlika savu roku man uz ceļgala.
-Apstājies.Es šeit dzīvoju.-Zeins apstājās pie mājas.
-Paldies ka atvedi.Cikos man rīt ir jābūt?-es aizgriezusies mēģināju aizturēt asaras.
-Kuš...-Zeins pieliecās un noskūpstija manu uzreiz kā es pagriezos pret viņu.
Es atbildēju uz skūpstu.Man tas patika,es biju laimīga,bet es Zeinu atgrūdu.
-Nē!Ko tu dari?-es izplūdu asarās.
-Neraudi.Šodien ir tava dzimšanas diena,bet es tevi saraudināju.-Zeins maigi glāstīja manu seju.
-Zein,tu nesaproti...-es vēlos bēgt prom,bet nespēju pakustēties.
-Ko es nesaprotu?Lūdzu paskaidro.-Zeina pirksti spēlējās ar maniem matiem.
-Ja Aņa uzzinās...-es iesāku un apklusu.
Nē,es nedrīkstu Zeinam to teikt.Nedrīkstu.
-Es ar Aņu pirms 2 nedēļām izšķīros,jo viņa gulēja ar manu brāli.Tagad viņa vispār ir cietumā.-Zeins nopietni teica.
-Par ko?-es pajautāju.
Varbūt man Aņa nepatīk tomēr mēs bijām draudzenes.
-Viņa esot pārdevusi narkotikas,tās lietojusi un nogalinājusi kādu meiteni.Es pat nezināju ka viņa ir tāda.-Zeins nopietni skatījās man acīs.
-Jūs daudz ko nezināt.-es nedaudz dusmīgi noteicu.
-Iespējams.-Zeins mani maigi noskūpstija.
Es atbildēju viņa skūpstam,bet tad Zeins atrāvās.
-Piedod.Atvaino ka tevi aizkavēju tik vēlu.Tavi vecāki noteikti uztraucas.-šis teikums sāpēja,pat ļoti.
Es nedaudz aizgriezos lai noslēptu savas asaras.
-Kas?es kaut ko pateicu ne tā?-Zeins nedaudz satraukti vaicāja.
-Nē,nekas.Es tikai gribētu lai tas teikums ko tu pateici būtu patiesība.-es pagriezusies pret Zeinu vārgi pasmaidīju.
-Kādēļ tas nav patiesība?-Zeins aizvien biežāk sita pa jūtu stīgu.
-Viņi nomira kad man bija 10.Kopš tā laika es dzīvoju viena.-un lietoju narkotikas,es sev prātā piebildu.
-Man žēl.-Zeins noslaucīja no manas sejas asaras.
-Tev droši vien ir kas labāks darāms par klausīšanos manās problēmās.Paldies ka atvedi.Es rīt būšu kā parasti.Labi?-noteicu un izkāpu laukā no mašīnas.
-Pagaidi!-Zeins izkāpis no mašīnas iesaucās.
-Kas?-es diezgan nopietni teicu pagriežoties pret Zeinu.
-Tiešām,rīt nenāc.-Zeins pasmaidīja.
-Es būšu.Man vel ir jāatstrādā tā viena diena ko pavadiju slimnīcā jo pārdozēju.-es noteicu un devos uz kāpņu telpas pusi.
-Drīkst es uziešu pie tevis?-Zeins stāvēja pie mašīnas un skatijās uz mani.
-Nu,labi.-Zeins aizslēdza mašīnu un pieskrēja pie manis.
Mēs kopā devāmies iekšā tumšajā kāpņu telpā.Es paņēmu Zeinu aiz rokas lai viņš zinātu kur jānāk.Apstājos pie sava dzīvokļa durvīm.
-Uzspīdini gaismu lūdzu.-Zeins uzspīdināja gaismu un es atslēdzu durvis.
-Nāc iekšā.-Zeins ienāca iekšā un es aiztaisiju durvis.
-Vari slēgt ciet.-Zeins pienāca un aizslēdza durvis.
-Ko tu domā darīt?-es nedaudz iesmējos.
-Nezinu.-Zeins pieliecās un mani noskūpstija.
Mēs lēnām skūpstoties gājām uz priekšu.
-Uz kuru pusi?-Zeins nedaudz atrāvās lai pajautātu.
-Šeit.-es atgrūdu savas guļamistabas durvis.
Mēs iegājām iekšā Zeins aizvēra durvis.Mēs lēnām iekarsām un virzijāmies un gultas pusi.
