Mums katram dzīvē gadās mirkļi, kad galvā šaudās domas – Nē, es nespēju; Es to nevaru; Man tas nesanāks; Es nevaru tā turpināt; Nē, tev jāpadodas; Man jāmet miers. Ir divas iespējas ko darīt – Paklausīt vai atbildēt : Nē, bet ja nu? Ja nu es spēju? Ja nu es to varu? Ja nu man tas sanāks? Ja nu es varu tā turpināt? Ja nu man ir iespēja celties un darīt? Ja nu man ir tas spēks iekšā? Ja nu?
1.
Karsts. Slapjš. Tumšs. Vēss. Viss tas vienlaicīgi. Murgs. Tas atkal meklēja mani. Viņš atkal meklēja mani. Viņš zina, kur es esmu. Viņš nāks man pakaļ. Viņš tiks pie manis. Neviens viņu neapturēs. Ne manis dēļ. Viņš dabūs ko gribēs.
Strauji pieceļos sēdus. Nē, es te nevaru palikt. Man jāiet. Viņš ir tepat netālu, es jūtu. Es izrausos no gultas un klusi pieslīdēju pie skapja. Savācu pirmās drēbes, kas gadījās pa rokai. Pāris krekliņi, bikses, džemperi. Nezinu pat kādi, vienalga. Ne jau iepatikties vai izpatikt kādam es dodos. Dodos prom no visa, no cilvēces, no mājām, no visa, kas man dārgs. Bet nav man nekā dārga. Vismaz ne šeit.
Viss, kas vēl palicis, ir mazliet ēdiena. Kādam laikam. Tādēļ dodos garām vecmāmiņas istabai, lai tiktu pie tā. Bet virtuvē mani jau sagaida vecmāmiņa. Sasodīts.
- Mērij? Tev tiešām viss ir kārtībā? Šī jau ir ceturtā reize šīs nedēļas laikā, kad mēģini izbēgt. Tevi tiešām nevajag aizvest pie ārsta? Es dzirdēju kliedzienus un no tā piecēlos, pirms tu paspēj ko jautāt. Tu atkal murgoji? – Vecmāmiņa Velga mierīgi, bet svarīgi iesāka.
- Jā, vecmāmiņ, viss ir kārtībā, tiešām. Un es nevienu no šīm reizēm neesmu mēģinājusi izbēgt, es vienkārši gribēju iziet pastaigāties. – es atraucu atbildi. Es jau redzēju, ka viņa man netic.
- Nu labi, mīļā, es tev, piemēram, ticēšu. Bet murgi? Vai tu atkal tos redzēji?
- Nē, nekādu murgu nav, vismaz šonakt.
- Kāpēc tad tu kliedzi?
- Piecēlos, jo gribēju padzerties un kad devos šurp, padzerties un uzkāpu uz kaut kā.
- Meli! Tie ir nekaunīgi meli! Vai nu stāsti patiesību, vai pazūdi! Bet ne viena pati. Tikai psihiatriskās slimnīcas mašīnā.
- Nē, lūdzu nē, man viss ir kārtībā. – Jutu, ka asaras ir sākušas birt pār maniem vaigiem kā lietus lāses pār logu, - Tas bija parasts murgs. Katram gadās.
- Tas atkārtojas jau ceturto dienu! Saproti, es tev gribu palīdzēt, bet ja tu man to neļauj, lai palīdz ārsti. Es negribu, lai ar Tevi notiek, kas slikts. Apsēdies un izstāsti man visu, lūdzu!
- Nē, atvaino. Es nespēju. – Asaras pār maniem vaigiem bija sākušas ritēt daudz straujāk, tāpat kā lietus ārpusē. Es piecēlos un devos uz istabas pusi
- Stāvi, – viņa satvēra mani aiz rokas, - Tātad nestāstīsi, ja? – Viņa pavērās manī ar ļoti stingru skatienu.
- Nē, tu saprati pareizi. – Attraucu neskatoties vecmāmiņas virzienā, bet ārā pa logu. Roka no vecmāmiņas tvēriena smeldza.
- Tad iesi savā istabā. Ātrāk. – viņa norūca un grieza zobus, kas liecināja par to, ka viņa dusmās vārijās.
Kad iegāju istabā, viņa aizslēdza durvis no otras puses un atslēgu atstāja durvīs.
Nolādēts. Viņš mani atradīs. Vecmāmiņa vēl viņam parādīs kur un kāpēc es esmu. Jā, viņa ir uz vienu roku ar viņu. Kā es to ātrāk nesapratu?
