3.
Ieliku koferi mašīnas bagāžniekā. Pēdējie mirkļi šeit. Pēdējie skatieni. Pēdējais, pēdējais, pēdējais. Brr, šie vārdi uzdzen šermuļus, tāpēc netīšām noskurinos.
- Braucam? – Mamma iejautājas
- Pagidīsi mazliet? Tikai mazliet...
- Nu labi, bet ātri, labi?
- Labi. – Pasmaidīju un ieskrēju mājā.
Ātri uzskrēju uz trešo stāvu, kur atradās vecmāmiņas dzīvoklis. Tik dīvainas sajūtas pametot vietu, kur esi nodzīvojis pēdējos trīs gadus. Tik daudz atmiņu atstāts pie šī rakstāmgalda, tik daudz vēstuļu rakstīts pie šī datora, tik daudz asaru liets šajā gultā, tik daudz smaidu atstāts šeit, pie šī loga, tik daudz pārdomu atstāts zem šīs segas, tik daudz kā visa atstāju šajā mazajā, neomulīgajā istabiņā. Bet tā ir mana istaba. Šeit ir tik daudz visa kā. Es to visu mīlēju, lai cik dīvaini tas neizklausītos. Jā, es mīlēju to kā dzīvoju. Kā raudāju uz gultas. Visu. Un apsolīju sev vienmēr atcerēties visu to, kas ar mani noticis. Bet tad viss mainījās. Zaudēju draugus, uzticību, mīlestību, sākās murgi, vecmāmiņa sāka mani ienīst. Viss tik daudz, pat pārāk daudz šajā nolādētajā vietā. Vesela virkne atmiņu paskrēja gar manām acīm. Kā es tiku šeit atvesta. Kā tiku ievesta šai istabā. Kā es necietu šo vietu, ienīdu pilsētu, kā raudāju, kad uzzināju, ka mammu vairs nekad nesatikšu. Kļūdījos. Tikai trīs gadi. Trīs gadi, kuru laikā neko nezināju par mammu. Atceros, kā sāku viņu nīst. Neciest. Asaras sāka birt straumēm. Šajā vietā es atstāšu tik daudz ko. Visu savu dzīvi līdz šim. Aizbraukšu prom un nekas no manas iepriekšējās dzīves neuzpeldēs manā atmiņā. Visu līdz pēdējam pilienam atstāšu šeit. Nosēdos uz grīdas un ieķēros matos. Tas sāpēja. Viss kā miljoniem adatiņu iedūrās manā sirdī. Es to nespēju. Piecēlos, ieskatījos pēdējo reizi savā vecajā spogulī, kurā ik dienas sevi uzmundrināju, teicu, cik labi viss izvērtīsies, kā mana dzīve nokārtosies, bet nezināju kad, nezināju kā, neko nezināju. Noslaucīju vaigus un izmetos ārā no istabas, aizcirzdama durvis. Tā istaba likās tik drūma. Beigas. Visam beigas. Nometos lejā pa kāpnēm.
- Braucam. Ātri. - Nokomandēju
- Jā, labi. Čau, mammu. – Mamma atvadījās no Velgas.
Pagaidi, vēl mazu mirklīti. Piemetos pie vecmāmiņas un stipri apskāvu viņu.
- Lai arī kas nebūtu bijis, atstāsim to pagātnē un atceries, ka es tevi ļoti, ļoti mīlu, lai arī kā es to nespēju izrādīt visu šo laiku. Lūdzu, piedod man par visu. Tu nebiji to pelnījusi. Tagad saprotu, ko es nodarīju tavai sirsniņai, kā liku tev ciest. Tiešām, piedod. – Noskatījos uz vecmāmiņu ar nožēlas pilnu skatienu un novērsos.
- Tas nekas, mīļā. Es tevi saprotu.
- Nē, vecmāmiņ, tu nevari saprast, ja es pati nesaprotu. Es tikai tagad sapratu, cik man ļoti nozīmē viss, ko darīji manā labā, cik ļoti tu rūpējies par mani. Kā gribēji, lai es esmu laimīga, paldies tev.
- Viss būs labi, meitiņ. Bet tagad dodies, kamēr neesmu sākusi vēl raudāt. – Viņa iesmējās un pasmaidīja. Un atkal manā sirsniņā iemājojās siltums. Nekad nebiju spējusi iedomāties, ka viss mainīsies šādi. Sāksies ar sirds siltumu. Asarām. Ar labu, bet sliktu vienlaicīgi. Bet sākums jau ir labs. Vismaz spēšu noilgoties. Aiztaisīju acis un iesēdos mašīnā. Es nespēju uz to visu noskatīties. Tas nebija mans lauciņš. Ienīdu atvadīties, nepatika vārds atā, uzredzēšanos, bet necietu to, ka vispār cilvēki teica – uzneredzēšanos.
Sākām braukt. Jau jutu, lai arī kā, bet viss mainīsies. Uz labu. Pievēru acis, ieslēdzu mūziku savā telefonā, ieliku austiņas ausīs un iemigu.
