2.
Naktī nevarēju aizmigt. Bija jādomā kā ātrāk tikt prom. Laika nav daudz. Viņš atradīs. Vecmāmiņa parādīs. Galva griezās no šīs domas un aizgaiņāja miegu prom. Kad bija seši no rīta, es piecēlos. Bija jādodas uz skolu. Ātri atradu drēbes, ko vilkt – Rozā krekliņu, tam pāri jaku ar Amerikas karoga motīvu, savus „saplēstos džinsus” un pāris rotas lietas, un iegāju dušā. Kad iznācu no tās, uzvilku mīksto halātu un devos uz virtuvi, brokastīs. Vecmāmiņa jau tur sēdēja, dzēra kafiju un lasīja avīzi.
- Labrīt. – Viņa aplūkoja mani.
- Mhm, labrīt. – Nomurmināju zem deguna.
- Kaut kur dosies? Izskaties noskumusi.
- Jā, došos gan. Uz vienu iestādi. Hmm, to laikam sauc par skolu, ja pareizi atceros. Jā, tieši tā, uz skolu. - Nezinu kāpēc, bet biju sākusi nīst savu vecmāmiņu, tāpēc atbildēju sarkastiski.
- Hahaha, - viņa iesmējās, - Nebūs nekādas skolas. Tavi dokumenti jau ir izņemti. Šodien Tev pakaļ atbrauks mamma un tu brauksi prom no šī dzīvokļa. Pavisam. Tāpēc saģērbies un sakravā mantas. Man tu šeit vajadzīga neesi, nevajag man psiho mājās.
- Beidz! Neesmu es traka. Un mamma.. Vai viņa ir atgriezusies no Itālijas?
- Jā, un jūs dzīvosiet Čikāgā, laikam. Nezinu, bet Ņujorkas ielām tu varēsi uzmest pēdējos skatienus. Gluži kā šim dzīvoklim.
- Beidzot, es gaidīju šo mirkli visu to laiku, ko pavadīju šeit. Ņujorka ir lieliska pilsēta, bet ne man. Šeit es nebiju nevienam vajadzīga. Draugu man nebija, bet tu. Tu vienkārši gribēji, lai mana dzīve pārvērstos par elli.
- Piemini šos vārdus, mazmeitiņ, piemini gan.
Neko neatbildēju, bet devos atpakaļ uz savu istabu. Izžāvēju matus un apģērbos. Paņēmu tēju un skatījos ārā pa logu. Māja, kurā es dzīvoju no ārpuses izskatījās ļoti noplukusi un veca, bet dzīvoklis, tas bija ļoti briesmīgs un maziņš. Bet kaut kas man šeit patika. Brīvība? Vienkāršība? Nezinu, bet es pieņemu, ka abi. Man ļoti patika šeit vērot skatu pa logu. Parasti cilvēki šeit mēģināja noķert taksi, skriet uz autobusu vai pilnā ātrumā ar mašīnām raucās pa ielām. Tas viss bija tik steidzīgi, bet es varēju stāvēt pie loga un pat nekustēties, kamēr viņi aplūkoja pulksteņus tik cītīgi, ka likās, ka laika vienmēr trūkst. Lēnām vācu visas mantas. Nekā daudz jau nebija, tikai drēbes. Dzirdēju zvanu pie durvīm. Mamma? Nezinu, devos atvērt. Tiešām viņa. Stāvēju un domāju, vai man viņa jāapķer, jāapskauj, jāsabučo? It kā tas būtu pieņemts, bet tik daudz tukša un sāpīga sirdī iemetās. Tomēr viņa bija tā, kas mani pameta un atstāja vecmāmiņas rokās. Bet viņa ir mana mamma. Viņa 9 mēnešus mocījās, lai mani iznēsātu, viņas vadībā es spēru pirmos soļus, viņa biji pirmais cilvēks, kam es uzsmaidīju, un viņa dzirdēja pirmo manis teikto vārdu, ar bezgaldaudziem skūpstiem un glāstiem viņa gluži kā tēlnieks veidoja manu seju. Viņas dēļ es te stāvu. Viņa mocījās – Ar vemšanu, garastāvokļa asām izmaiņām, īstenībā ar ļoti daudz ko, bet tas viss, lai tagad es te stāvētu. Niecīga, bet vajadzīga. Lai arī ne daudziem, bet viņai. Viņa taču atgriezās. Iekritu viņas apskāvienos gluži kā bērnība. Atkal asaras tecēja pār maniem vaigiem. Visa tā mīlestība, manā ķermenī radīja siltumu. Tik patīkamu. Un patiesu..
