Kaut kas, ko atradu kompī un izdomāju, ka varētu gūt arī labumu un izmantot jaunam rakstam.:D Rakstīts jau sen un nav nekas tāds, kas varētu izpelnīties literatūras gada balvu haha, bet varbūt kādam patiks.
Bestijas stāsts6
81
2
Šī ir vēstule, kuru tu nekad nelasīsi, atvadu apskāviens, kuru nesaņemsi, jo beidzot esi nolēmis, ka, tāpat kā no jebkuras atkarības, arī no manis ir jāatbrīvojas. Es ļaušu tev domāt, ka esmu ļauna un cietsirdīga būtne, kurai svešas jūtas un morāle, tāpēc, ka tu taču vairs neļautu man mesties pie tavām kājām un skūpstīt tās valgām, asarainām lūpām. Es zinu, tu jautātu, kāpēc tad es vispār rakstu, taču domu nomocītai dvēselei vienmēr ir vieglāk, kad sirds izkratīta. Tev būtu jāzina, ka vienmēr esmu pretojusies visam, kas tev patika, it īpašino brīža, kad sapratu - esmu kļuvis tavs gaiss, tavs ūdens un asinis tavās dzīslās. Tā kļuva par cīņu pašai pret sevi, mānija, apsēstība, sauc to, kā gribi. Tu lepojies ar to, cik jauka un maiga meitene es biju, ik reizi priecājies kā bērns, kad spēlēju klavieres lielajā istabā ar kamīnu. Atceries? Tu to ierīkoji īpaši man, zinādams, cik ļoti vakaros man salst.
Tu jau toreiz nevarēji zināt, ka tā trauslā, mīļā meitene pārvērtīsies par tramīgu zvērēnu, kas, naktī un aukstumā skriedama, vēlēsies tev iemācīt beznosacījuma mīlestību, pierādīt, ka manī mīt vairākas dažādas būtnes un tās visas ir mīlamas. Arī toreiz, kad aizbēgu ar mākslinieku, kurš gleznoja mūsu skaisto dārzu, lai iemūžinātu pilnību, kādā tas laistījās, man atgriežoties un krītot tev pie kājām, tu tikai maigi sacīji: ''Luīz, šī ir pēdējā reize.''
Reklāma
Tavā elpā bija tāda pati nopūta kā vakariem zem ķiršu kokiem, pilniem baltiem ziediem, tāds miers, tāds klusums visapkārt, tikai mana sirds bangoja kā jūra vētrā, vēlēdamās izlauzties no važām un iepazīt traku, kaislīgu mīlestību bez robežām un noteikumiem, zinot, ka sāpes ir neatņemama tās sastāvdaļa.
Ar tevi bija tik grūti, neiespējami. Tavas mīļās acis, kurās izlasīju bezgalīgu maigumu un pieķeršanos, sirsnība, kas tajās staroja...es nespētu ko tādu tev nodarīt. Un tomēr es tevi mācīju, mēģināju pierādīt, cik daudzpusīga ir dzīvība, cik skaista ir nakts un dzeja, kas tapusi kapsētā. Es tevi negribēju mocīt, es tiešām centos būt mierīga, paklausīga, taču...kad bestija izlauzās no manis, tā sagrāva savā ceļā it visu, kam reiz bijusi nozīme. Piedod man. Es centīšos paskaidrot.
Vai atceries to reizi, kad aizgājām baudīt spāņu balādes? Es ilgi vēroju priekšā esošo mūziķi, līdz teicu tev, ka gribu būt viņa mūza, kuras dēļ tas, naktis neguļot, gandrīz vai prātā jukdams, radītu melodijas, kurās kaisle meklētu mierinājumu un uguns - ūdeni. Es ieskatījos tavās acīs, kurās tobrīd bija tik daudz slēptu sāpju un greizsirdības. Tev būtu vajadzējis zināt, ka tas bija labākais veids, kā parādīt, ka tikai caur sāpēm cilvēks izjūt,cik otrs tam kļuvis tuvs. Man šķiet, tas toreiz bija sākums tām nemierīgajām naktīm un rīta stundām, kurās tu mani vairs nepazini un es tevi - centos izaicināt.
Reklāma
Naktīs tu pamodies no pārdabiskiem čukstiem savā ausī. ''Dzer manas asinis. Dzer manas asinis.'' Es čukstēju tik ilgi, līdz tu sadzirdēji. Tu atsacījies ticēt, bet es vēlējos būt traka. Es biju traka. Neprāts bija mani pārņēmis, taču tu tikai noglāstīji manu seju un teici: ''Luīz, tu esi nogurusi, atpūties.'' Es biju tev kā sargājams bērns, kā vārs augs, kas jālolo dienām ilgi, līdz kļūst pietiekami spēcīgs stiprajai saules gaismai un slāpēm pēc skābekļa. Līdz pretīgumam apriebusies man bija šī mierīgā dzīve, mierīgā mīlestība, kurā nekas nemainījās. Tainas līnijas mani biedēja.
Tev patiks šie raksti
