Bailes nav novēršamas! Ar tām mums visiem ir jāsadzīvo. Dažkārt, pieļauju tādu domu, bailes var būt uz labo pusi, nezinu vai man ir bijis tāds gadījums, pašlaik galvā nevaru atrast tādu momentu dzīvē, ja kādam ir viedoklis, vai arī ir saskāries - pastāstat. Tas tāds vēl viens jautājums pie šī paša punkta.
Puika, kurš par katru sīkumu nobīsies. Piemēram, skolotāja ieliek treknu Divnieku matemātikā un puika sabīstās iet mājās ar tādu atzīmi, "ko gan es teikšu mātei?". Atceros šos skolas gadus, arī man ir tā gadījies, slēpu savu dienasgrāmatu vai metu to mistkastē, lai tikai mamma neuzzina. Tie bija skarbi laiki, atceros tiešām savus skolas gadus, kad par katrām savārītajām ziepēm, vajadzēta zvanīt vecākiem, nevarēju pēc tam mātei acīs paskatīties, kauns - esmu viņu pievīlis. No vienas puses, esmu pievīlis, jo pašreiz dzīvoju UK. Tā nu ir rūgtā patiesība, bet vairs nebaidos iet cilvēkos un stāstīt, kas es esmu, ar ko nodarbojos un tml. Tas, ka tu strādā, dzīvo savu dzīvi, nozīmē, ka spēj to pilnvērtīgi kontrolēt, esi uzkāpis savos plecos, nevis kādam visu laiku kāpis uz galvas. No šīs lietas esmu arī baidījies, vairāk gan kaunējies, bet pielīdzināmas sajūtas.