čāau. šo stāstu iesāku jau sen- pāgājušogad, bet pabeidzu tikai vakar. Tā, kā šis ir mans pirmais raksts spokos - būtu ļoti jauki ja savu negatīvismu paturētu pie sevis. 
nu tad lasat un baudat stāstu - CERU KA JUMS PATIKS!
Ir vēls vakars. Man nav ko darīt un kā jau parasti tādos vakaros, sēžu internetā, un mēģinu izkliedēt savu garlaicību. Sākums-galerijas-sākums-domubiedri-sākums-sākums-sākums...
Pilnīgi nekas nenotiek-nekur nekas. Ko lai iesāk.? Es nezinu. Ieeju vienā no portāliem, kur esmu piereģistrējusies, un skat-vēstule. Atveru to. Tā it no kāda nepazīstama puiša. Pavisam parasta vēstule, ar tekstu-sveika, kā jūties šovakar.
Parasti uz tāda tipa vēstulēm neatbildu, jo parasti sekos viena un tā pati tēma.. Bet šoreiz nezinu kapēc, bet es nolēmu atbildēt. Sākas tipiska sarakste, par to, ko es daru, kas interesē, kur mācos...un tā var turpināt ilgi un dikti. Apskatu viņa profilu. Re, vismaz manai garlaicībai tika atrasta nodarbe. Vēl četras vēstules, un atkal pilnīgs klusums internetā, uz ielas, prātā.
Ir piektienas vakars, bet dīvainā kārtā nekur nav neviena tusa, kurajā varētu kliedēt savu šī vakara ideālo noskaņojumu. Jautājums, kur noskaņojums pazida. No rīta viss taču bija normāli, bet kā jau parasti nelaime nenāk viena. Tāpat arī ir man. Nelielas veselības problēmas, strīds ar tuvu draugu, drūms lais ārā. Dzīve ir lieliska. Atrodu savu mp3 plejeri un nolēmu doties ārā. Varbūt tad paliks labāk. Pagriežoties aiz mājas stūra, aizdedzinu cigareti, un lēni velku dūmu pēc dūma. Es nezinu, kapēc man to vajag, bet tas nomierina. Vēl daži metri, daži soļi un man tik ļoti gribas, lai mans draugs, ar kuru šorīt sastrīdējos pārpratuma dēļ, ir blakus.
Viņš vienmēr prata uzklausīt un uzjautrināt. Es nespēju nomierināties un piezvanu viņam. Trīs ilgi signāli, un izdzirdu viņa balsi. Es neko nsaku., nevēlos, lai viņš uz mani dusmojas vēl vairāk. Viņa balss tonis mainijās, kad viņš jautāja : „Sīkā, viss labi?” šoreiz es viņam nemeloju. Man pat nebija prātā to darīt. Es teicu, ka viss ir galīgākajā bedrē. Es mīlu savu draugu...bet TIKAI kā draugu.! Viņš paprasīja kur es esmu, un, protams, pēc nepilnām četrām munūtēm bija klāt.
Pienāca klāt apskāva mani un noskūpstīja man matus. Nezinu kapēc, bet nenoturējos, un apraudājos kā maza meitenīte. Es čukstu teicu, ka nevēlos viņu zaudēt.. Viņš apskāva mani ciešāk un teica, ka esmu muļķīte, kura domā, ka tāda sīkuma dēļ var izjukt tāda draudzība, kāda pastāv starp mums. Tikai tagad es tiktiešām sāku izprast vienu no tikumiem, kuru esmu lasjusi, ka draugi-puiši ir daudz labāki par meitenēm. Un man ir paveicies, ka man ir tik ideāls draugs, kā viņš. Viņš iesēdina mani mašīnā. Mēs atbraucām, to es sapratu pēc tā, ka viņš atvēra mašīnas durvis.
Mēs bijām pie kādas augstas ēkas. Es šeit neesmu bijusi iepriekš. Vismaz man liekas, ka neesmu. Viņš paņēma mani aiz rokas un veda. Mēs uzkāpām uz šīs mājas jumta. Cik varēja noprast, mēs neesam vienīgie, kas te nāca. Šeit bija daži krēsli un galds. Es piegāju pie malas un palūkojos apkārt. Cik viss škita brīnumains. Pilsētas gaisma atspīdeja visapkārs. Spožie reklāmu stendi, mašīnu lukturu gaismas, un pilnīgs miers te-uz jumta. Mans draugs pienāca man klāt un teica, ja mēs vēl kādreiz sastrīdēsimies, un vēlēsimies salabt, bet nezināsim, kā to izdarīt tad nākam uz šejieni. Un ja abi būsim atnākuši, tad sapratīsim, ka esam salabuši pat bez teikšanas. Es piekritu, bet piekodināju viņam, ka mēs nekad vairs nestrīdēsimies.! Abi smiedamās paliekam turpat un vērojam pilsētu.
Man ir tik labi, kad blakus ir viņš. Es nezinu, ko es darītu, ja viņš būtu nevis mans draugs, bet ienaidnieks. Es pajuatāju viņam kā viņš uzzināja par šo vietu. Nezinu, kapēc, bet viņa skatiens mainijās, bet nejau uz labo pusi. Un viņš atbildēja, ka tas jau nav svarīgi. Viņa balss vēsums un mani atstāju lielu iespaidu. Es vienkārši sastingu un nezināju, ko domāt tālāk. Nekad agrāk es no viņa nebiju dzirdējusi tādu balss intonāciju. Pat tad, kad es viņu izjautāju par viņa mitenēm, par viņa problēmām. Viņš vienmēr man vija sāstījis visu, cik nu var stāstīt, bet tagad..?
Es sapratu, ka kaut kas nav tā kā bija agrāk, bet nezināju, kas tieši. Labi noaminīju tēmu un sāku runāt par kafiju. Bet vienlga, viņā attieksme bija mainījusies.. ko es tādu biju izdarījusi.? Palūdzu, lai viņš mani aizved mājās. Iegāju istabā novilku apavus un uztaisīju sev tējas krūzi. Apsēdos pie datora. Pulkstenis rādīja, ka ir bez piecpadsmit minūtēm divi. Bet miegs man vēl nenāca. Es sēdēju un sa’jutas bija tādas, ka esmu dabūjusi pa galvu ar kādu mietu. Nav tava daļa...Nav tava daļa...Nav tava...NAV.. viss, kas atbalsojās manā galvā. Gribēju uzzināt, kas ir nepareizi, bet nesaņēmu drosmi pietiekāmi lielā daudzumā, lai viņam piezvanītu. Aizeju gulēt.
Nākamās dienas rītā piecēlos, kad saule jau bija krietnu ganalu debesīs. Dīvaini, manā telefonā nebija īsziņa ar laba rīta vēlējumiem. Parasti viņš tā bija darījis nākamajā rītā, ja iepriekšējā vakarā bijām tikušies. Viss tiešām bija kļuvis dīvaini. Nekas, nodomāju, pēc pāris dienām tāpat viss būs kārtībā. Nolēmu, ka kaut kur jāizbrauc. Piezvanu māsīcai, kura dzīvo iespējams, kādus 70 km no mani, lai pārliecinātos, vai viņa šodien nav aizņemta. Sagaidīdama poztīvu atbildu, paņēmu brāļa mašīnu un devos ceļā. Dienu pavadījām kopā. Izklaidējāmies, devāmies iepirkties smējāmies. Vakarā piedāvja viņa aiziet uz klubu. Pezvanīju brālim pārliecinādamās, ka rīt viņam mašīnu vakadzēs tikai vakarpusē. Paliku un vakarā devāmies uz klubu. Ideāli pavadīts vakars, vai, precīzāk, nakts. Atnākot pie viņas uz mājam likāmies uzreiz gulēt, jo bijām pietiekami nogurušas. Apgūlos gultā un vienalga domās bija tā saruna uz jumta, un par mānu vaigi norit asara.
Atbraucu uz mājām. Brālis iedziļinājies kaut kādā filmā. Labi netraucēšu viņu. Laikam savā istabā biju piemigusi, jo pamodos no basu skaņas, kas nāca no viesistabas. Saķemmēju savu jucekli uz galvas un devos lejā. Protams, mans mīļais brāļuks, atkal ir izdomājis kaut ko rīkot mājās. Protams ir taču sestdienas vakars. Viņa draugi ieraugot mani, pasauca savā kompānijā un uzreiz piedāvāja iemalkot kokteilīti. Kāpēc gan ne, nodomāju. Vēl viens jautrs vakariņš. Bet no mana drauga atkal ne vēsts. Aizrakstīju īsziņu, vai kaut kas nav noticis? Atbilde bijā īsa- nē. Nu labi, lai tā būtu. Teikt viņs var ko gri, bet es taču redzu, ka kaut kas nav tā, kā bija agrāk..
Svētdienas rītā mājās nebijām tikai mēs ar brāli. Katrā istabā, kur bija brīva gulta varāju atrast kādu aizkavējušos tusētāju. Bet man par to bija diezgan liela vienaldzība. Es iegāju dušā, apģērbos un izgāju ārā. Pēv piecpadsmit minūšu pavadīšana karstajā saulē, devos atpakaļ mājās. Mans brālis or atkarīgs no basiesm es tā skatos, jo virtuves sienas un manas istabas grīda vibrē mūzikas pavadījumā. Paņēmu grāmatu, lai kaut kādā veidā nomierinātos un pārslegtu domāšanu kādā citā virzienā. Aizmiegu.
Kad atvēru acis, jau bija sācis krēslot. Lūk ko nozīmē divas pēc kārtas negulētas naktis. Uztaisu tam slinkuma maisam, kas dzīvo ar mani vienā mājā, vakariņas, un pati devos pastaigā. Nezināmu iemeslu dēļ, nol;emu aiziet līdz „mūsu” jumtam. Kāpjot augša pa kāpnēm, prātā atkal un atkal nāca frāze-nav tava da.... tā kā jau bija iestājusies diezgan biez krēsla, no sākuma neievēroju tos divus mīlnieku, kas stāvēja pie jumta malas. Ne velti es no sākuma, kad mēs šeit ieradāmies pirmo reizi nodomāju, ka šī varētu būt iecienīta vieta daudziem. Manis acis pievērtās tiem abiem, un es ieraudzīju līdz bezgalībai pazīstamo siluetu. Tas bija viņš ar savu jauno meiteni. Nezinu, kapēc, bet man asaras sariesās acīs. Daudz nedomādama devos mājup, cik vien ātri varēdama.
Es sevi nevarēju saprat. Vienmēr, kad viņam parādijās meitene, es biju par viņu priecīga. Bet tagad... Kas notiek..? man pārņēma šaumīga greizsirdība uz to meiteni, kas stāvēja viņa apskāvienosun skūpstīja viņa lūpas. Iekritu gultā un sāku pinkšķēt. Es nesaprotu savu attieksmi, pret savu draugu, pret sevi, pret visu. Gribu vnk pazust, vais vismaz gribu, kaut nebūtu redzējusi, to, kas darijās uz jumta. Bet pagaidi... kapēc es pārdzīvoju? Viss taču ir kārtībā. Draugs, kārtējo reizi iemīlas, visi ir sveiki un veseli. Un turklāt jau kādu laiku uz mani acis met mana brāļa draugs. Un kur problēma? Paņemu telefonu, un uzgriežu viņa numuru. Un nolēmām satikties tūlīt pat.
Ineresants cilvēks, ar kuru kopā nav iespējams garlaikoties. Kafeinīca, pastaigas, skūpsti. Liekas, ka viss ir ideāli, bet nezinu kapēc, man prāta ir mans draugs. Pāri pusnaktij devos mājup. Gaisma vēl dega logos, tātad brālis bija augšā Ieaicināju manu, iespējams, puisi iekša un piacienāju ar tēju. Brāļa smaids mani sasmīdināja un es metu viņam ar spilvenu. Tā vēl pāris stundas nosmējāmies, līdz brālis aizgāja gulēt. Mēs palikām divi. Sekoja skūpstu rinda. Kur es biju agrāk. Viņš, manuprāt, ir katras meitenes sapnis. Es izkustu šobrīd, ja man atkal un atkal prātā neienāktu mana drauga veidols.
Tikai aizvadītas divas mīļuma pārpildītas nedēļas. Un no mana drauga nebija ne ziņas. Līdz kādu vakaru telefona zvans. Paceļu, bet viņa balss ir neapmierināta. Viņa jautājums: „Nu, kā tad tev iet ar to atkarīgo no sporta?” šis jautājums mani sadusmoja un es atkliedzu, ka iet ideāli. Un varu derēt, ka iet simtiem reižu labāk, nekā tev ar to blondīni, ar kuru mīcījies mūsu salabšanas vietā. Viņa atbildes reakcija bija tāda, ka viņš vienkārši nometa telefonu. Jauki. Es laikam sāku zaudēt sev tuvu draugu. Nekas, pats vainīgs. Nav ko man pārmest, kaut arī pats nav ne kripatiņu labāks.
Viena nedēļa, otra, trešā, mēnesis, divi. Bet no drauga nav nekādu ziņu. Bet esmu pārāk lepna, lai pati viņam zvanītu. Ja viņam mana sabiedrība nav vajadzīga es arī pēc tās netiekšos. Galu galā man tagd ir mans mīļums, kurš īr tikai mans. Un visu savu uzmanību viņš velta man. Esmu mīlēta un lutināta. Vai tad vēl kaut ko vajag.? Laiks rit uz priekšu un nejaušības nenotiek. Sākas strīdi. Bet nejau sīkumu dēļ. Labāk ir škirties, jo krāpšana, manuprāt ir pietiekami nopietns iemesls, lai nepaliktu kopā.
Kādā no tusiem, un kuru nolēmu aiziet, ierodas arī viņš. Pamanu viņu sēžam pie bāra letes. Neticu, ka šis puisis ir nedevies alkohola mīlēšanai. Bet tomēr izskatās, ka ir. Nevēlos noskatīties uz to, kā viņš nodzeras un pieeju viņam klāt. Jāuzskāk saruna, pēc pāris mēnešu pārtraukuma. Galvā tik daudz domu, bet jāizvēlas viena, lai sāktu sarunu. Es pieeju viņam klāt un pasaku, ja tu pasūtīsi kaut vēl vienu glāzi, es sākšu darīt to pašu. Vinš pieceļas, neticēdams, ka tā tik tiešām esmu es, un saka, ka es to nedarīšot, viņš man neļaus. Gandrīz izplūdu asarās, dzirdēdama rūpas viņa balsī. Tās rūpes, kuru man tik ļoti pietrūka visu šo laiku. Es piebildu:”Tu laikam aizmirsi mūsu norunu. Ja smejies tu, smajos arī es. Ja tu raudi, skumstu tev līdzi. Un pats galvenias-Ja tu esi, būšu arī es. ” Viņs laikam tik tiešām bija aizmirsis šos vārdu savienojumus, jo viņš mani apskāva un piespieda cieši sev klāt. Izskatijās, ka viņs pat nedomā mani laist vaļā. Un es to nemaz nevēlējos.
Es teicu viņam, lai braucam prom. Viņš piekrita. Izgājām ārā un piegājām pie mašīnas. Es pārmetoši uz viņu paskatījos, un nedaudz iedunkāju. „Vai tiešām tagad tu iereibis vēl taisies braukt?” Paņēmu atslēgas un iedarbināju mašīnu. Jautāju, kurp lai brauca. Viņs teica, ka es zinot. Nu jā, protams, pastāv taču mūsu salabšanas vieta. Nonākuši uz jumta, sākās ķircināšana, ka viņš nenoturētu mašīnas stīri pēc divu glāžīšu iztukšošanas. Viņs piegāja klāt un atkal apskāva. Mēs atspiedāmies pret margu un stāvējām. Vienkārši blakus, klusējot.
Nolēmu, ka ir jāpārtauc šis klusuma brīdi. Jautāju kapēc viņš nemēģināja ar mani sazināties, vai viņam nerūpēja tas, ka es uztraucos. Viņš iesmējās un teica atkal, ka es esmot muļķe. Nesapratu kapēc, bet ja viņš tā saka, tad arī visdrīzāk bija. Viņš man piekodināja, lai nedusmojos par to, ko viņš tagad teiks. Iesmējās un teica, es tāpat esmu stiprāks. Un tad sekoja viņa monologs: „Saproti, draugs ir milzīga vērtība, kuru nav tik viegli ieg;ut, bet var ļoti viegi pazaudēt izdarot vienu neparareizu gājienu. Izdarot vienu darbību, un cilvēks vairs nebūs tavs draugs. Tu saproti par ko es tagad runāju.? ” Atbildēju, ka ne gluži, un viņs turpināja: „Viena lieta, ko nevar darīt draugi ir mēlēt viens otru, bet nejau kā draugi, bet kā pusis un meitene. Un pārkāpu šo draudzības robežu. Es sāku par tevi domāt, kā par meiteni, man gribējās tevi noskūpstīt arvien vairāk un vairāk. Bet es zināju, ja es pateikšu, ko jūtu īstenībā, tad draudzība izjuks. Tāpēc es meklēju tev aizstājēju, jo vēlējos tevi aizmirst. Kad es uzzināju, ka tev ir draugs, biju pārskaities, par to, ka tu tik atradi sev citu. Bet tad attapos, jo tu nemaz neesi mana meitene, bet gan tikai draudzene. Un tā arī mūsu saikne bija trūkusi. ”
Es tagad sāku saprast savu grezsirdības uzliesmojumu iemeslu. Es laikam arī sāku just, ko vairāk kā draudzību. Tapēc man arī nepatika, ka cita pieskaras viņam. Aizvēru acis, ieelpoju viņa tik pazīstamo smaržu un teicu, ka laikam viņš nav vienīgais, kurš mīl savu draugu, bet vairāk kā draugu. Es nebiju domājusi, ka cilvēks, kuru tu pazīsti labāk nekā sevi var kļūt par tavu iekāres un mīlsetības objektu. Bet dzīvē var notikt viss. Viņs noliecās, lai mani noskūpstītu. Bet tagad jau ne kā draugu, bet kā meiteni. Man aizsitās elpa, kad viņa lūpas tuvojās manējām. Mūsu skūpsts. Mūsu jumts. Mūsu pasaule. Es biju laimīga. Nekas vairs netracēja mums būt kopā. Divi iemīlējušies cilvēki, kuri ir gatavi saplosīt jebko, kas stātos ceļā šai saiknei.
Atbraucām uz mājām. Brālis kā jau ballīšu mīļotājs, atkal bija uzrīkojis nezinu ko mūsu mājā.Šajā mirklī mani tas neuztrauca. Mēs devāmies uz manu istabu, un pavadijām nakti iegrimuši sarunās. Pa šo laiku, kamēr nekontaktējamies, bija noticis daudz kas. Un tas viss bija jāizstāsta. Aizmigu viņa apskāvienos. Manas mīlestības apskāvienos. No rīta pamodos, un pirmais, ko redzēju sev blakus ir viņš. Ideāls rīta sakums. Saulīte, apakšstāva, kā par brīnumu mierīga mūzik, un mans dārgums man blakus.
Dienas pagāja nemanot, mēneši aizlodoja vēja spārniem. Nekas īpaši daudz nav mainījies, kopš tiem laikiem, kad bijām tikai draugi. Ir mainijusies tikai viena lieta. Es tagad katru rītu mostos viņa mājā, viņā gultā, viņa dzīvē, un manu pirksu rotā zaigojošs gredzens, un drīz mēs jau būsim trīs.
