Pēc randiņa ar Lūkasu mājās atgriezos 20.25 Uz pakaramā jau karājās mammas mētelis. Smaržoja pēc tikko ceptām karstmaizēm. Tātad šovakar mamma strādās. Varu jau iedomāties to skatu kā viņa pa visu gultu izmētājusi dažādas vārdnīcas un ir iegrimusi savā kārtējā franču romānā. Tāpēc uzreiz devos uz savu istabu, jo mammai nepatika kad viņu kāds traucēja.
Ienākot savā istabā novilku savas kedas ,kuras kārtīgi noliku gultas un pēc tam pati iegāzos savā gultā. Es jutos priecīga ,nē laimīga. Lūkass visu vakaru bija tik ļoti uzmanīgs un mīļš. Izrādījās ,ka mums sakrīt gaume – abiem garšoja saldais popkorns.
Uzreiz pēc tam kad viņš parādījās aiz ielas stūra un pienāca mani , viņš mani apskāva. Sākumā jutos mazliet apjukusi ,taču apsāvu viņu pretī. Viņa rokas bija tik siltas un maigas. Kad mēs abi attraisījāmies viens no otra devāmies kinoteātrī iekšā. Viņš nopirka popkornu un kolu , mēs devāmies zālē. Mēs abi nolēmām ,ka sēdēsim zāles beigās. Īstenībā es neko no filmas neatceros. Neatceros ,pat filmas nosaukumu. Es mēģināju viņu paslepus vērot ,taču man tas reti izdevās ,jo viņš mani gandrīz kā vienmēr pieķēra un uzjautrinoši pasmaidīja. Arī es viņu pieķēru skatoties uz mani.
Pēc filmas beigām ,kurai neatcerējos pat nosaukumu, Lūkass teica ,ka mani pavadīšot. Tā mēs sākām iet. Sākumā klusēdami, taču klusumu pārtrauca viņš
-Tev patika filma?-ar uzjautrinošu smīnu uz lūpām jautāja Lūkass.
-Pat ļoti. Tev?- ar priecīgu noti balsī atbildēju.
- Tu pat iedomāties nevari.- viņš sacīja ar mīļu smaidu. Pasmaidīju pretī ,jo viņa smaids lika manām lūpām automātiski pasmaidīt pretī.
- Tu taču parīt Meta ballītē būsi? –jautāju viņam ,lai mūsu starpā neiegultos klusums.Nē,man nekas nebija pretī,taču man ļoti gribējās dzirdēt viņa balsi ,ka izšāvu pirmo,kas gadījās uz mēles.
- Jā,būšu.-viņš apstiprināja. – Sofij,drīkst jautāt,kāpēc tu pārvācies uz Sietlu?-ar ziņkārīgu skatienu Lūkass manī lūkojās. Īsti nezināju ko sacīt,tāpēc izvēlējos mammas versiju,kuru viņa izmantoja.
-Mammai šeit piedāvāja labāku darbu.-atbildēju,jo tā pa pusei bija taisnība.Es vēl netaisījos viņam pilnīgi visu stāstīt.-Viņa strādā par tulkotāju.-piemetināju.
Lūkass pamāja.Izskatījas,ka viņš vēlas kaut ko jautāt,taču izskatījās ,ka nezin kā lai iesāk. Tāpēc nolēmu,ka izmantošu izdevību un izprašņāšu viņu.
-Par ko strādā tavi vecāki?- taujāju.
-Mamma nestrādā,bet tēvam ir pašam sava firma.-Lūkass atbildēja uz manu jautājumu.Redzēju,ka mēs jau esam pienākuši pie mana daudzīvokļu mājas.
-Esam atnākuši.Paldies ,par jauko vakaru.-sacīju Lūkasam.
-Man bija tas gods.-viņš teatrāli paklanījās.Iesmējos. Pastiepos uz pirkstgaliem,lai uzpiestu viņam buču uz vaiga,kad viņš pagrieza seju,ka trāpīju nevis uz vaiga kā bija cerēts,bet gan uz lūpām.Satraukta atrāvos.Paskatījos uz Lūkasu ,kur viņa lūpās rotājās apmierināts smaids.Viltnieks.Viņš apvija savas stiprās rokas ,pievilka sev klāt uz uzspieda lēnu,maigu skūpstu.Manī ieplūda patīkams siltums,kuru sen savās dzīslās nebiju jutusi.
Lūkass atrāvās.Pasmaidīja savu velnišķīgo smaidu.Kā gan es vēlējos ,lai viņš atkal mani noskūpsta.Taču izkatījās ,ka viņš negrasās to darīt.Kad pastiepos,lai pati uzspiestu skūpstu,viņš noskūpstīja manu pieri un matos čukstēja:
-Tiksimies rīt skolā.Ej,Sofij.- lēnām atraisījos no viņa skavām un tomēr es paspēju uzspiest viņam uz lūpām vēl vienu skūpstu. Tagad gan devos uz durvīm,lai tiktu atpakaļ uz savu dzīvokli.
Tagad atceroties to visu,guļot gultā,muļķīgi smaidu.Nolemju ieiet dušā.Uzvelku savu T-kreklu ar lācīša uzdruku savus šortus un izlemju ātri izpildīt savus mājasdarbus.No sākuma tas vedās slikti ,jo nespēju koncentrēties,visas manas bija pievērsušās Lūkasam. Beigās sevi piespiežu un izdaru pēdējo matemātikas uzdevumu.
Paskatos pulkstenī,tas rāda 0.00. Gluži kā muļķe ievēlos vēlēšanos.Vēlos,lai Lūkass turpina būt tāds pats kā šovakar.
Nolemju doties gulēt,taču dodos gulēt ar smaidu.
Šodien man ir jādodas uz to elli pie sevis prātoju. Vēl joprojām esmu sagrauta. Niklāvs mani piekrāpa ar to ieleni Lesliju,kurai prātā tikai –kādas-man-šodien-lūpiņās-krāsot un citas tamalīdzīgas lietas. Protams,man arī rūp izskats,taču kā Niklāvs tā varēja? Viņš ciest nevarēja Lesliju,bet...
Atceros to ballītes nakti ,kad pieķēru Niklāvu mīcāmies Kola istabā.
Kols rīkoja ballīti. Es biju lejā un meklēju Niklāvu. Viņš teica,ka drīz atgriezīsies,taču viņa jau nebija jau pustundas.Nolēmu pārmeklēt pagalmu,bet tur nebija Niklāva.Tad pēkšņi nobļāvās kāds :
-Sofij, ja meklē savu draudziņu ,tad viņš ir Kola istabā.-tad atskanēja smiekli no tās meitenes bara,kurš skaļi rēca. Sāku dusmoties. Nebija jau pirmā reize ,kad Niklāvs vienkārši kaut kur aizmieg un viņu parasti aizstiepj uz kādu istabu. Nolēmu,ka došos paskatīties.Sāku slāt uz otro stāvu,kur atradās Kola istaba. Manī sāka uzplaiksnīt dusmas. Jau kuro reizi. Vai viņš nevar ievērot mēru? Biju jau pie Kola istabas durvīm ,kad dzirdēju dīvainas skaņas. Sajutos dīvaini. Satvēru istabas rokturi un mani šokēja ,tas skats ko tur ieraudzīju: Niklāvs gandrīz puskails guļ virsū Leslijai un viņi skūpstās.Man palika slikti.Aizcirtu durvis un skrēju prom.Lauzos cauri pūlim.Viņš mani nodeva,piekrāpa ar to... ar to tukšpauri Lesliju. Es dzīvoju netālu no Kola mājas ,tāpēc devos uzreiz turp , uz mājām. Bija jau pusdivi,mamma jau gulēja.Klusām ielavījos. Jutu kā par manu seju līst asaras.Tās nebeidza mitēties.Pamāzām sāku iemigt,taču iekšēji jutos tukša.Izlietota.Jutos kā izlietota mantiņa,kura ir izviesta ārā.
Man atkal atmiņā uzpeldēja pagājušās nakts notikumi.Nelietis.Muļķe.
Ievilku elpu.Šodien man ar Niklāvu viss būs cauri.Es neļaušu,lai viņš mani atkal izmanto.Nevēlos lai jelkad šī sajūta atkārtotos.
Dzirdu kā uzstājīgi zvana modinātājs.Kā viņš mani tracina!! Atceros šīs nakts sapni,nē drīzāk jau murgu.Atceroties atkal to skatu,ieduras krūtīs neliels dzēliens.Es paspēju Niklāvu pamest,bet viņš daudziem sāka stāstīt par to cik laba esmu gultā un vēl visādas preteklības.Kā es viņu ienīdu!Šī sajūta vēl aizvien ir manī saglabājusies.Kā viņš mani pazemoja.Kā mani apmeloja.Beigās es neizturēju un iecirtu viņam daudzas pļaukas.Vēlāk mammai visu izstāstīju.Viņa man piedāvāja no turienes aizbraukt,jo teica,ka Sietlā viņai ir piedāvāts jauns izdevīgāks piedāvājums.Es zinu,ka rīkojos kā gļēvule,taču es to nespēj paciest.Sāku zaudēt pārliecību sevī.Rīkojos kā bēgle,kas bēg no problēmām,taču man vienalga.Nespēju tur vairs neko līdzēt.
-Sof,kas tu vēl guli?-izdzirdēju mammas balsi.Paskatījos pulkstenī.Esmu jau gultā sēdējusi veselas desmit minūtes.Velns!
-Esmu jau augšā!-atsaucos un ātri metos dušā.Ātri nomazgājos,uzvilku legingus,uzvilku garāku T-kreklu,uzāvu kedas,paķēru somu un jaku un devos uz skolu.Man bija palikušas vairs tikai divdesmit minūtes ,lai ātri nokļūtu uz skolu.Es negrasījos nokavēt skolu.Īstenībā vēlējos satikt Lūkasu.
-Atā,mam!-nosaucu sev aiz muguras.Nedzirdēju ko atbildēja mamma ,jo durvis aizcirtās uzreiz pēc tam ,kad viņa kaut ko nokliedza man nopakaļ.Ātri izsaucu liftu un tiklīdz tiku ārā sāku raitā solī doties uz skolu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Begle-6/690014
