Olafs ir tik jauks . Šodien iztīrija māju manā vietā .
"Mīļais ?" Es no guļamistabas saucu .
"Nu?!"
"Atnāksi?" Man bija ar viņu jārunā.
"Jās , esmu klāt ." Viņš smiedamies sacīja .
"Tas nekas , ja pie manis atbrauks Ītans, kamēr tu būsi prom? Un Kārlis arī, viņu vakar no slimnīcas izlaida."
"Nu," viņš neizskatījās īpaši priecīgs.
"Tu tiešām domā , ka es to darīšu ? Es tevi mīlu ."
"Labi ." Kāds piezvanīja pie durvīm.
"Tie gan jau būs viņi , es aiziešu, tevi jau taxis lejā gaida." Piesteidzos pie Olafa un kārtīgi samīļoju, sabučoju. Pavadīju Oalfu un sagaidīju Ītanu.
"Sveika. Kā jūties?" Ienākdams pa durvīm jautāja, pēc tam apķēra mani .
"Ir labāk. Tikai stulbi tas , ka visu laiku pa gultu . Nedrīkst ne uztraukties , ne daudz staigāt . Tikai gulēt un sēdēt. Ughh , neiebildīsi , ka Kārlis atbrauks? Nu viņš man ir ļoti labs draugs , kaut gan abi cietām avārijā . Bet tā ir pagātne un vakar viņu izlaida no slimnīcas . Tas nekas ?"
"Jā , protams . Starp citu es izšķīros ar Hloju ."
"Koa ? Kāpēc ? " Es biju pārsteigta , neredzu iemeslu , kāpēc viņiem būtu jāšķirās . Tik jauks pāris bija . Pēkšņi viss satumsa , raustījās . Nokritu .
"Kārlij ? Kārlij ? Tev viss labi ? Kārlij , runā ar mani !!!" Dzirdēju kā Ītans izmisīgi runā ar mani . Tajā brīdī atcerējos kā pieķēru Hloju ar to čali . Atcerējos kā viņa man draudēja .
"Tā ir mana vaina . Es miršu . Man bail . Ītan ! Palīdzi." Kad biju attapusies kliedzu .
"Tu nemirsi . Viss ir labi . Tu esi vesela . Tikai vājums uznāca . Neuztraucies . Es esmu te pat pie tevis ."
"Nē , es nerunāju par traumu , bet gan par ko citu . Piedod Ītan . Piedod man . "
"Kārlij , par ko tu runā ?"
