local-stats-pixel fb-conv-api

Be like snow: beautiful, but cold. #50 (Beigas)17

250 0

Te, nu, ir pienākušas ilgi gaidītās beigas. Paldies, visiem, kas bija kopā ar mani šī stāsta gaitā! Tomēr ir daži, kuriem, es vēlos izteikt vislielāko pateicību. Vislielākā pateicība tommygirl , kas bija kopā ar mani stāsta tapšanas gaitā, kas padalījās ar savām šokojošākajām idejām, kad man tādu nebija. Protams, arī vislielākā atbalstītāja! Paldies, dārgāemotion

Liels Paldies, maniem atbalstītājiem WildLord, DevilPrincess, Foršā minka, alisyyaa
un vēl daudziem citiem, kas ar saviem jaukajiem vārdiem, man ļāva turpināt un attīstīties. Protams, arī JMKL, kas vienmēr gribēja zināt vairāk nekā citi un vairāk, nekā es iekļāvu stāstā.

Milzīgs Paldies visiem, kas novērtējāt, to, ko es rakstu! Drīz gaidiet arī nākamo stāstu no manis, jo es nevaru bez rakstīšanas.emotion

~~

50.Nodaļa

Acis bija aizvērtas, jo sajūta bija tāda it kā tās būtu aizlīmētas, es nespēju atdarīt vaļā tās. Plaušas smeldza un ķēra pēc kārtējā gaisa malka. Es centos atcerēties visu, kas bija noticis, tomēr es nespēju atcerēties, kas mūs notrieca, tomēr atcerējos sarunu ar brāli. Saruna, likās kā miglā tīta, bet es to atcerējos, viņš bija mans brālis un sargeņģelis.

- Kora, mīļā, tev viss kārtībā? - Kaut kas man jautāja, pēc balss tas varētu būt tēvs, bet es nespēju skaidri padomāt, galvas sāpes lika par sevi manīt. Tēvs būs nikns, kad uzzinās par šo visu, ko esam piestrādājuši un kas notika. Tomēr ne mirkli, es nenožēloju, ka piedalījos sacensībās, tās padarīja manu sirds apziņu tīrāku.

- Jā, - Es klusi kaut ko čerkstēju un lēnām lipināju acis vaļā, mazliet iesāpējās ribas, bet tā viss bija normāli. Acis bija daudz maz vaļā un es spēju novērtēt vietu, kur esmu. Es atrados slimnīcas palātā, pie manas gultas sēdēja tēvs, bet uz pleca roku uzlikusi stāvēja Šarlote, vismaz Natanielu, es pašlaik nevarēju saskatīt, varbūt viņa nemaz nebija.

- Nerunā, tūlīt atnāks medmāsa un atbrīvos tevi no sāpēm, - Kāpēc gan uzdod jautājumu, bet tad neļauj runāt. Tas man nebija skaidrs, es gribēju parunāties ar tēvu, negribēju laisties miegā, gribēju zināt, kas ar mani ir noticis.

- Kas ar mani notika? - Es klusām jautāju, tomēr mana balss izklausījās daudz labāk, un es spēju pār lūpām pārdabūt pāris vārdus. Vēl viena lieta, kas mani interesēja bija Kristiāns, es gribēju redzēt viņu, apskaut un pateikt, ka es viņu mīlu.

- Tevi notrieca automašīna. Tev ir daudzi sasitumi un lauzta kāja, - Tēvs atbildēja, bet pa durvīm ienāca medmāsa, kas bija smaidīga. Vismaz kādam šī diena bija izvērsusies labāk nekā bija plānots.

- Jūs labāk dodaties mājās un izgulieties, ar viņu viss būs kārtībā, - Medmāsa noteica, bet rokas strādāja pie sistēmas, ko laida vēnā. Es neredzēju, ko viņa dara, jo bija sāpīgi pacelt galvu, ik pa brīdim tā iesmeldzās un sāpēja.

- Labi. Kora, viss būs labi, tev jāatpūšas, - Tēvs noteica, bet es atkal sāku laisties miega varā. Jutu, ka acis aizveras, durvis aizcirtās, tas bija pēdējais, ko es dzirdēju, pirms iegrimu melnajā tumsā, bet šoreiz es zināju, viss ir kārtībā.

~~

Šoreiz acis attaisīt bija daudz reizes vieglāk, es uzreiz tās spēju atvērt. Tagad neviena nebija palātā, es cerēju ieraudzīt kādu, bet uz galdiņa bija ziedu pušķis. Tās bija rozā peonijas, tādas pašas kā manā un Kristiānu pirmajā norunātajā randiņā, es pacēlu roku augšup, jo redzēju, ka starp tām ir ielikta maza lapiņa. Roka nevēlējās celties un iesmeldzās, bet es to izdarīju ar diviem pirkstiem satvēru lapiņu. Atverot lapiņu, pavērās glīts rokraksts, burtu izliekumi bija noapaļoti un teksts atradās glīti lapiņas vidū.

"Pirmajā atvilktnē stāv telefons. Pazvani uz numuru, kas atrodas telefonā."

Es lēnām atvilku vaļā atvilktni un izņēmu telefonu, biju pārliecināta, ka tas ir kārtējais Kristiāna gājiens. Es zvanīju, bet pēc mirkļa atvienojās zvans, tas bija dīvaini. Kāpēc kāds man lūgtu zvanīt, bet pats nospiestu, otrreiz es nezvanīšu, ja gribēs pats piezvanīs. Es iekārtojos ērtāk gultā, man pat mazliet gribējās ēst, tomēr man neviens pašlaik nebija piedāvājis tādu ekstru.

Pēc mirkļa atvērās durvis un pa tām lavoties iegāja Kristiāns, vismaz no mugurpuses tā izskatījās. Klusām aiztaisījis durvis, raitā solī devās pie manis, izskatījās, ka viņam nekas nekaitētu. Tomēr pienākot tuvāk, es varēju saskatīt tikko aizdzijušas rētas uz rokām, daudzos zilumus, kas klāja viņa ķermeni.

- Drīz mani sāks meklēt, tāpēc mums nav daudz laika, - Kristiāns apsēdās uz gultas un noteica, es pabīdījos, lai viņam pietiktu vietas. Viņš bija tērpies pelēkās sporta bikses, baltā

T-kreklā un botēs.

- Tad bēgam prom, - Es ierosināju, man nemaz nepatika vārtīties slimnīcas gultā. Būtu labi, ja vien uz pāris stundiņām, mēs varētu tikt prom, es vēlējos viņam tik daudz pasacīt. Es saviju savus pirkstus kopā ar Kristiāna pirkstiem un raudzījos uz viņu.

- Ko? - Kristiāns neticīgi raudzījās uz mani. - Tu domā pavisam prom? Es nevaru riskēt ar tavu veselību, - Viņš lādzīgi noteica. Ar mani viss bija kārtībā, nu ne gluži kārtībā, bet vismaz uz to pusi.

- Man ir tikai daudzi sasitumi un lauzta kāja, - Es pacēlu kāju ar visu ģipsi augšup, lai viņš redzētu un mazliet iebakstīju viņam. Manā sejā savilkās smaida izteiksmē, man pietrūka Kristiāna smieklu.

- Auč, - Viņš izsaucās. - Izbeidz, - Kristiāns smejoties atbildēja. - Tu saki prom? Nu tad ģērbies, - Es neticēju savām ausīm, vai viņš tik tiešam bija piekritis manam piedāvājumam. Bēgšanas prom, bija visideālākais variants, ko es varēju iedomāties. Mirkli apskatījos apkārt, tad pamanīju somu, kur varētu atrasties manas mantas.

- Kristiān, padosi, - Es ar pirkstu norādīju uz somu. Viņš aši piecēlās un sāka rakņāties pa to, kaut ko meklēdams. Ja es ģērbšos ilgi, tas tikai aizkavēs mūs, vēl joprojām nevarēju noticēt, ka Kristiāns bija piekritis kaut kam tādam.

- Vilksi kleitu, jo pār tavu kāju, mēs nepārdabūsim bikses, - Viņš izvilcis puķaino kleitu noteica, otrā rokā viņam atradās laiviņas, tikai par nožēlu, es varēšu uzģērbt tikai vienu. Tikai tagad es nesapratu, ko viņi domāja, kad krāmēja manas mantas, it kā kleita, man būtu baigi nepieciešamā, tomēr no otras puses jutu dziļu pateicību.

Kristiāns palīdzēja izkāpt man ārā no gultas, jutu asu sāpi izšaujamies cauri vēnai, Kristiāns bija izvilcis katetru. Es novilku slimnīcas doto apģērbu un pārvilku pāri savu kleitu, Kristiāns pieliecās un uzģērbu man laiviņu kājā. - Apliec roku man ap pleciem, - Es tieši tā arī izdarīju un Kristiāns uzrāva mani kājās.

- Pamēģini staigāt, - Es spēru pirmo soli, kas bija mazliet neveikls, tomēr ar nākamo sanāca labāk. Labāk bija tad, kad varēja pievilkt kreiso kāju klāt, bet ar labo spert soli uz priekšu. - Labi, derēs. Ejam, - Kristiāns izbāza galvu ārā pa durvīm un vēroja apkārti. - Gaiss tīrs, - Viņš noteica.

Mazliet piepalīdzēdams man, gāja uz priekšu, pats labākais bija tas, ka gaiteņa galā bija lifts. Ātriem soļiem Kristiāna gāja uz priekšu, bet man tas nesanāca tik veikli, tomēr viņš man palīdzēja un ik pa brītiņam panesa uz priekšu, bet redzēju, ka Kristiāna sejas savelkas sāpēs.

Mēs tikām liftā, bez nekādas aizķeršanās, labi, ka reģistratūrā bija daudz cilvēku. Tā bija vieglāk nepamanītiem tikt prom, mūsu pirksti savijās un mēs drošiem, bet maniem mazliet nestabiliem soļiem, devās uz priekšu. Izejot ārā, es ievilku dziļu elpu krūtīs, tagad mums vajadzēja tikt tālāk, vēl tālāk no šejienes.

- Kristiān, kā būtu, ja mēs.. - Es neturpināju teikumu, bet norādīju uz Mustang 1969, kas stāvēja netālu no slimnīcas durvīm. Bēgšana, zādzība.. un viss viena iemesla dēļ, lai mēs tiktu prom no šīs vietas. Kristiāns mazliet pagrozīja galvu, laikam neticēja, ka mēs to varam paveikt.

- Nemaz nav tik grūti. Tikai jārīkojas ātri, - Es apskatījos visapkārt, mašīnai tuvumā neviena nebija, bet ik pa brīdim kāds iznāca no slimnīcas. Kristiāns uzsāka ašu soli uz mašīnu, es tikai gāju aizmugurēs un vēroju apkārtni. - Idiots, - Kristiāns klusi nosmīkņādams noteica.

- Kas? - Skatoties uz slimnīcas durvīm, vaicāju Kristiānam, kas atradās pie mašīnas un mēģināja tikt tai klāt un iedarbināt.

- Īpašnieks, viņš atstāja logu vaļa, - Kristiāns jau bija atdarījis durvis un iekāpa iekšā. Pēc mirkļa dzirdēju, kā viņš atver pasažieru puses durvis, bet es vēl joprojām nekustējos, jo bija jāgaida, kamēr mašīnas motors iedarbināsies. Tomēr Kristiānam, tas izdevās no otrās reizes un mašīna ierūcās. - Braucam, - Es ātri iekāpu mašīna, tik ātri, cik vien spēju ar lauztu kāju to izdarīt. Kristiāns uzsāka braucienu, pēc viņa viltīgā smaida redzēju, ka kaut kas viņam ir padomā.

Mēs apstājāmies pie kādas klints malā, nezināju, kur mēs īsti atrodamies, bet Kristiāns bija ar mani, tas bija pats svarīgākais. Viņš izkāpa ārā un apgāja riņķī mašīnai, un palīdzēja man izkāpt ārā no tās. Aiz meža, kas atradās mums priekšā rietēja saule, kas bija visos toņos sākot no gaiši dzeltena un visbeidzot ar tumši sārtu.

- Nāc, - Viņš mani pasauca un palīdzēja apsēsties uz klints malas. Mazliet iesmeldzās mana kāja, tomēr viss bija kārtībā, es noliku galvu uz Kristiāna pleca un vēroju saulrietu. Tas bija ideāls mirklis, saulriets un mēs, divi vien un vairāk neviena.

- Galvenais, vairs neatstāj mani, - Es klusi čukstēju. Man bija bail pazaudēt Kristiānu, nekad vairs nevēlos laist viņu prom un nevēlos pamest viņa siltās rokas, kas mani ietina apskāvienā. Kristiāna roka apvijās ap manu vidukli un pievilka mazliet tuvāk mani.

- Galvenais, brauc kopā ar mani, - Viņš atbildēja.

250 0 17 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 17

0/2000
=^_^= close enough
1 0 atbildēt
Peeeerfeeekti!
1 0 atbildēt

Labs nāk ar gaidīšanu, bet būs emotion

1 0 atbildēt

Paldies tev, dargā. Par šo brīnišķīgo stāstu. Man tik ļoti patika lasīt par mašīnām un mīlestību, nē nu man vispār patīk mīlestība. Ar nepacietību gaidu tavu nākamo stāstu. emotion

P.S. Man vēl aizvien patīk doma, ka viņi spēlē, play station. (Need For Speed. Mostwanted) Ideāla spēle. emotion (Tu sapratīsi.) emotion

1 0 atbildēt
Un viniem piedzima 10 berni un vini aprecejas?
1 0 atbildēt
♡ ideāli ♡
0 0 atbildēt
Ideālisms!!! 😀😄💗💟💓💖❤💕😻😻😻😻
0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt