local-stats-pixel

Be like snow: beautiful, but cold. #472

161 1

~~

47.Nodaļa

Es sēdēju pie Ferrari stūres, man blakus bija Kristiāns, tomēr uztraukums bija pārāk liels. Izjūti mašīnu, sajūti to un vadi, vārdi, kas atkārtojās galvā vēl un vēl. Manas pirmās sacensības, kas paliks uz visu mūžu atmiņās. Tomēr, pat gaidot starta signālu es nebiju gatava, šodien piedalījās sešas mašīnas, kas stipri paaugstināja manas pozīcijas neieņemt pēdējo vietu. Varbūt, es varētu lēnām braukt no aizmugures un nevienam netraucēt. Tomēr man bija jācīnās, Kristiāna pūļu dēļ un brāļa dēļ.

Vienā puse palika trīs mašīnas, otrā pusē arī palika trīs mašīnās, bet pa vidu visam stāvēja sieviete. Sieviete bija tērpusies īsā melnā kleitā, bet efektu paspilgtināja koši sarkanās kurpes un blondie mati, kas vijās pāri viņas pleciem. Roku kustības es zināju no galvas, tāpat kā trasi pa kuru šodien jābrauc. Kristiāns bija noskaidrojis pirms visiem, un mēs rīta gaismai austot, izbraucām pāris reizes.

Rokas bija plecu līmenī, tas nozīmēja, ka jāgaida. Rokas atradās paceltas augšā - uzmanību, uzgāzēju, jo tā darīja visi. Rokas tika nolaistas rokas - uz priekšu, bet mana kāja iespieda gāzes pedāli, šoreiz es nedrīkstēju to laist vaļā vai nomest ātrumu. Mašīna izrāvās uz priekšu kā satrakojusies lauvene, kas vēlējās uzvaru. Es biju tāda pati, bet man vairs nedraudēja uzvara, atrados trešajā vietā. Pirms manis bija divas mašīnas melnā krāsā, viens ferrari, bet otrs pagani. Ar mani vienā ātrumā brauca ferrari, tikai šis bija balts. Man nebija laika skatīties, kas ir atpalicis, bet man bija vienalga.

Straujš līkums gar ēku, izgāju mazliet uz sānslīdi, bija labi, otrs ferrari atrāvās. Pirmās mašīnas jau bija nozudušas aiz līkuma. Tas bija ass līkums ap rūpnīcu ēku, tad jāizbrauc cauri tai. Es atrāvos un viena, bez neviena blakus braucu, kaut kur uz papēžiem mina baltais ferrari. Tagad tikai taisnais gabals cauri noliktavai, ass pagrieziens pa labi un finišs. Tomēr tas nebija tik viegli, cik likās, manī sāka triekties baltais ferrari. Kristiāna sejā varēja redzēt pārsteiguma, kas bija izdevies noviltos. Katra sitiens laikā, es mēģināju parauties uz malu, bet drīz vien būs siena.

- Es to negaidīju. Uzņem ātrumu, cik vien ātri vari, - Kristiāns pamācīja.

- Es neizgriezīšu stūri, - Es uztraukta murmināju. Stūris bija ass, ja neuztaisa precīzu sānslīdi lielā ātrumā, es varēju ietriekties blakus esošajā sienā.

- Tu to izdarīsi, klausi mani, - Kristiāns pastāvēja uz sava. Mašīnu skāra sienu un mēs bijām piespiesti, es spiedu gāzes pedāli grīdā un mēs izrāvāmies priekšā, galvā skanēja viena doma.. siena.. siena.. siena.. strauji stūri griezu uz kreiso pusi, mašīnu apstājās pāris milimetrus no sienas. Man nebija daudz laika domāt, es tikai spiedu pedāli grīdā, jo redzēju finiša līniju.

Jutu sitienu mašīnā no aizmugures, tomēr mani tas vairs netraucēja, tikai mazliet laupīja koordinācijas spējas. Es šķērsoju finišu ar smaidu un lūpām, un trešo vietu.

- Malacis, es zināju, ka tu to paveiksi, - Kristiāns smaidīdams man teica. Tas smaids.. viņš bija vairāk pārliecināts par uzvaru un finišā šķērsošanu nekā es. Tāpēc man patika, ka viņš atradās man blakus, vairāk optimisma nekā man jeb kad būs.

- Paldies, - Es noteicu, nobraukdama malā. Kristiāns pieliecās un noskūpstīja mani, es atbildēju skūpstam, bet tad viņš atrāvās, es īsti nesapratu, kas notiek. It kā atraidītu mani, bet es lieliski zināju, ka tā nav un nebūs.

- Braucam prom, pēc desmit minūtēm uzradīsies policija, - Man divreiz nevajadzēja skaidrot, ko tas nozīmē. Es uzreiz iedarbināju mašīnu un uzsāku ceļu, īsti vēl nezināju uz kurieni. Gan jau Kristiāns pateiks, bet ja nepateiks, es braukšu uz savu galvu.

- Uz kurieni man doties? - Es viegli jautāju, bet redzēdama Kristiāna sejā viltīgu smaidu, arī man tāds uzradās. Viņam bija ideja, bet man nebija un tas mani biedēja, jo viņam vienmēr bija trakas idejas, ka man patika.

- Man ir kāda ideja, - Viņš atzinās. To es jau biju nopratusi pati, mani vairāk interesēja, kāda tā bija. Es pamāju ar galvu, lai jau runā. - Brauc uz lejējo Īstsaidu pie "Bang Bang", - Kristiāns noteica. Es zināju, kas viņš ir, tas bija labākais tetovētājs, kādu vien varēja atrast.

- Ko tu tetovēsi? - Es jautāju. Tetovēšanas salons atradās pavisam netālu no vietas, kur mēs atradāmies, nebija tālu jābrauc. Laika gaitā jau biju iegaumējusi Manhetenas karti no galvas, galva man bija kā globālās pozicionēšanas sistēma.

- Kaut ko īpašu, - Viņš atbildēja, bet mani tas mazliet satrauca. Tetovējums tā bija nopietna lieta, pie tam, tas būs uz visu mūžu, nevis uz pāris gadiem. Es apstājos pie tetovēšanas salona un izkāpu no mašīnas, otrā rokā atradās mašīnas atslēgas ar kurām, es aizslēdzu mašīnu.

- Uztaisām kaut ko kopīgu, - Es jautāju. Kristiāns atvēra tetovēšanas salona durvis un ielaida mani pa priekšu. Pēc šī teikuma mana dūša saskrēja papēžos, man bija mazliet bail no sāpēm tāpat kā Kristiānam no augstuma.

- Ko tu vēlies? - Kristiāns vaicāja. - Sveiks, vecais, - Kristiāns paspieda roku ar tetovētājam. Likās, ka viņi ir labi pazīstami, ne tikai tetovēšanas līmenī. Man tikai atlika stāvēt aiz muguras un noskatīties, kā viņi apsveicinās.

- Tu zini, ka man jau darba laiks cauri? - Tetovētājs skatīdamies, vairāk uz mani nekā uz Kristiānu, jautāja. Nesapratu, kāpēc adresēja tieši man, Kristiāns arī bija ieradies kopā ar mani, vai arī viņu saikne bija tuvāk nekā man likās.

- Es zinu, bet viņa ir ar mani. Mēs gribam uztetovēt kaut ko īpašu, - Kristiāns paskaidroja. Arī tetovētāja sejā ielavījās smaids, viņi zināja vairāk nekā tika teikts. Tomēr, man šodien nebija pratināšanas garastāvoklis un vispār man tāds nebija nekad.

- Kristiāns ir nosēdies, un vairs nevajag, neko ko vajadzēja agrāk? - Uz šo teikumu Kristiāns noraidoši papurināja galvu. Es vēlēšos uzzināt vairāk par šo - agrāk, bet ne tagad. - Labi, ko vēlaties? - Viņš pieklājīgi jautāja, bet es jau biju izlēmusi, kamēr viņi runāja savā starpā par man nezināmām lietām.

- Es domāju, ka gribu uz pirksta sev burtu Q, bet zem tā sirdi. Bet Kristiānam burtu K un zem tā sirdi. Queen and King, - Es paskaidroju. Likās, ka Kristiāns ir apmierināts ar tādu izvēli, tas nebija nekas liels un viegli ieraugāms, bet tomēr tik mīļš un tuvs.

- Labi, ja vien Kristiāns neiebilst, - Tetovētājs jautāja un aicināja mani apsēsties uz kušetes, lai varētu sākt darbu, droši vien bija noguris. Tikai mēs aizkavējām viņu no došanās mājās, nezināju vai viņam ir sieva ar desmit maziem bērniem, bet zināju to, ka viņš noteikti ir noguris pēc garās dienas.

- Nekādu iebildumu, strādā. Es piemaksāšu par darbu naktī, - Kristiāns noteica. Tetovētājs bija sācis strādāt un ar adatu pieskārās manam pirkstam. Es sajutu sāpes, kas izšāvās cauri visam manam ķermenim, bet es biju gatava pacieties, jo tās bija tikai dažas minūtes.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-48/762789">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-48/762789

161 1 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Es nesapratu vienu vietu. To kur viņa apstājās gandrīz pie sienas. Man nepieleca. Kāds var izskaidrot?
0 0 atbildēt
varu, tikai iekopē fragmentu emotion
0 0 atbildēt