Baudiet! Paldies, par jūsu plusiņiem, vēl es vēlētos dzirdēt, kādu domu no jūsu puses.
~~
3.Nodaļa
Kārtējā bezmiega nakts tika aizvadīta, domas nelika mieru. Tās neļāva man gulēt, neļāva ļauties sapņu valstībai. Es skatījos ārā pa logu un vēroju kā pienāk rīts pār Ņujorkas debesskrāpju jumtiem. Pārdomāju visu atkal un atkal, es nespēju aizmigt, nespēju gulēt. Man vajadzēja runāt ar tēvu, bet zināju, ka es nespēju neko ietekmēt.
Saka, ka sāpes un mīlestība spēj mainīt cilvēku, tā arī ir noticis ar mani. Emocionālās sāpes ir mainījušas mani, es esmu noslēgusies sevī. Sabiedrībā esmu tāda, kāda esmu vienmēr bijusi, bet, kad palieku viena es mainos uz simt astoņdesmit grādiem.
Kā gan es vēlētos vāļāties gultā visu dienu, bet man bija jāceļas. Šorīt bija ģimenes brokastis, kurās tēvs gribēja ar mums apspriest vakardienu. Es nezinu, ko iesākšu, vai strīdēšos pretī vai noklusēšu. Es izkāpu no gultas, apģērbu pelēkas sporta bikses un balto maiku. Man nebija vēlmes pucēties, tikai ķemmi izlaidu cauri saviem matiem. Ilgi skatīdamās spogulī, es sapratu, ka esmu aizdomājusies. Līdz brokastīm bija desmit minūtes, tomēr es saņēmos noiet lejā.
Pie galda sēdēja Kolins un malkoja kafiju. Lielākoties, viņš dzēra baltu kafiju, bet es melno. Nekad nevarēšu saprast kā var dzert balto kafiju.
- Labrīt! - Kāpjot lejā pa kāpnēm es uzsaucu brālim.
- Labrīt, Kora! - Es apsēdos pie galda. Džūlija atnesa manu kafiju un ātri vien, savā ikdienišķajā riksītī, nozuda virtuvē. Uz galda stāvēja peonijas, mani mīļākie ziedi, man nebija ne jausmas, kur rudenī, viņa bija atradusi peonijas. Pēc pāris minūtēm arī nonāca lejā tēvs ģērbies uzvalkā, bet izskatījās, tāds saguris.
Bez nekādas uzrunas, viņš apsēdās pie galda. Džūlija atnesa kafiju arī viņam, Bleks iemalkoja to un nolika uz galda. - Jūs paši noprotat par, ko es vēlos runāt, - Viņš ar garlaikotu skatienu vēroja mūs, - Es tikai pamāju ar galvu un izdzēru lielu malku kafijas.
- Tēvs, mēs atbalstām tavu izvēli, - Kolins mierīgi noteicu, visu dzīvi viņam ir piemitusi loģiskā spriešana, kad es nespēju domāt loģiski, viņš runāja mūsu vietā.
- Ne gluži, bet mums nav tiesību traucēt tev laimi, - Es tikai piebildu, negribēju skaidrošanos jau no paša rīta, bet es nepieļaušu viņu kāzas. Tas nenotiks, man vajadzēja izpētīt, kas viņa ir par cilvēku.
- Kora par tevi es nebrīnos, - Viņš pieklusināti noteicu, laikam viņu tas it nemaz neuztrauca, bet tā drīzāk bija fakta konstatācija pašam sev. - Jums viņa jāiepazīst labāk, - Viņš piebilda.
- Mēs centīsimies, - Kolins noteica. Man patika, ka viņš uzņemas runātāja lomu, es nezināju, ko viņš īstenībā par to visu domā.
- Natanielu, es nepazīstu īpaši labi, bet pēc rudens brīvdienām, viņš ies jūsu skolā, - Tēvs piebilda. Tā vēl trūka, pēc brīvlaika skolā būs jautri.
- No kurienes viņi nāk? Un kā jūs iepazināties? - Šeit nostrādāja mana ziņkāre. Visādi var sanākt, varbūt rotaļlieta viņu gribēja izmantot, lai dabūtu varu, naudu un slavu, bet tēvs ilgi nemocījās ar atbildi.
- Kora.. Kora.. Viņa dzīvoja Sietlā. Ar Šarloti es iepazinos darījumu braucienā, neko detalizēti neteikšu, - Bleks nolika krūzi uz galda. - Man jāiet, bet jūs abi - ejat izklaidēties, - Viņš mūs nokomandēja. Ātri vien pazuda, kā parasti, bez nekādiem atvadu vārdiem.
Es ātri izņemu telefonu un uzrakstīju Maksimiliānam, īsāk sakot, Maksim. Viņš bija mans informācijas avots, pārbaudīja cilvēku no galvas līdz kājām. Protams, katrai informācijai bija sava cena, arī šai. Maksis pārbaudīja pagātni, no kurienes nāk un, kas par cilvēku ir un bija, tikai vajadzēja aizsūtīt vārdu.
- Kādi plāni?, - Kolins vaicāja. Džūlija atnesa mums grieķu salātus, es iesāku ēst, kamēr apdomāju atbildi.
- Šodien vakarā ir maza ballīte, - Es pasmaidīju. Īstenībā - maza, nozīmēja graujoša. Vakarā bija jātiekas klubā, divpadsmitās klases beidzēju vakars. Kaut gan līdz vidusskolas beigām bija tālu, to atzīmēja tīri simboliski. Tā tikai skaitījās divpadsmito, katrs ņēma sev līdzi klanu ar draugiem un visa vidusskola bija ielūgta.
- Maza?, - Viņš vaicājoši skatījās uz mani, kamēr es ēdu salātus.
- Divpadsmito simboliskais vakars, - Es noteicu, bet pēc sejas izteiksmes bija skaidrs, ka viņš saprata, par ko iet runa.
- Tas izklausās interesanti, - Gari novilka Kolins. Kolinam šogad bija jāsāk iet augstskolā, bet viņš paņēma brīvo akadēmisko gadu un tagad brīvo laiku pavada izklaidējoties ar mazgadīgajām, nevis sevis izzināšanai, kā to teica tēvam. Blekam noteikti sen viss ir skaidrs, bet tikai viņš neko nav teicis.
- Norunāts, - Es piecēlos un aizgāju uz virtuvi. Tur notika parastā rosība, es paņēmu dažus augļus: vīnogas, banānus un ābolus, kā arī burkānus. Uzgāju atpakaļ uz sava istabu.
Ieslīgu gultā ar grāmatu rokās un augļu bļodu pie sāna. Šodien mana izvēle bija kritusi uz somu rakstnieces, Sallas Simukas grāmatu "Sārta kā asinis". Man bija kaislība un tās bija grāmatas. Tā bija mana otra puse, neviens nezināja, ka mani ir kaisle uz grāmatām. Man bija plaukts, kas bija nokrauts ar grāmatām. Visi domāja, ka tās vienkārši put plauktiņā, bet tā nebija taisnība. Lielākoties, es pārzināju fantāzijas grāmatas, kas mani aizrāva līdz sirds dziļumiem.
Pēc pāris stundām, es meklēju vakaram tērpu. Tam nevajadzēja būt nekam izaicinošam, bet arī nekam noslēdzošam. Man vajadzēja izskatīties pēc vecās ballīšu lauvenes, pietiks domāt, pietiks gausties, es būšu atpakaļ. Kora Hamiltone atgriezīsies, īstenībā tā būs tikai izrāde, lai brālis domā, ka mani nekas neuztrauc. Šodien es savu izvēli apsvēru vairākas reizes. Man vajadzēja izšķirties starp bēšu kleitu ar spīdumiem vai arī vienkāršu klasisku melnu kleitu.
Tomēr mana izvēle krita uz melno kleitu. Tai bija kupla apakšdaļu un bija krietnu gabalu virs ceļiem. Uzvilku augstpapēžu kurpes un sataisīju matus, daudz maz, bet tie palika izlaisti. Tie kā milzīgi sniega vāli klāja manu muguru, bet mati padarīja mani īpašu. Ieraugāmu pa gabalu no citiem.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-4/756838">http://spoki.tvnet.lv/literatura/Be-like-snow-beautiful-but-cold-4/756838
