Stāsts ir pilnīgs IZDOMĀJUMS, neuztvert nopietni! :D
Kādā saulainā un skaistā ielejā tika uzbūvēta liela privātmāja. Sākumā mājā dzīvoja bagāta, ģimene, bet pēc vairākiem negadījumiem un ģimenes locekļu nāves, atlikusī ģimene pārvācās un pārdeva māju, Dr. J. P. Osvaldam. Pēc dažiem gadiem, māja tika mazliet pārveidota un tika atklāta psihiatriskā slimnīca. Viss it kā bija labi, ja neskaita ārstniecības metodes. Dr. J.P. Osvalds uzskatīja, ka ir 3 veidi kā izārstēt garīgi slimos. 1. Spoguļu terapija, 2. Aquarium terapija (auksts ūdens), 3. Tumsas terapija. Viņš tik ļoti ticēja tam, ka šie 3 veidi ir viss labākie ārstēšanas līdzekļi, ka atteicās ieraudzīt patiesību. Šīs nepareizās ārstēšanas rezultātā daudzi pacienti nomira, vainu mīklaisnos apstākļos vai izdarot pašnāvības. Līdz kādā dienā uz klīniku tika atvesta 10 gadus veca meitene. Viņā bija cietusi no tēva vardarbības un seksuālas izmantošanas. Dr. J. P. Osvalds uzreiz nozīmēja viņai spoguļu terapiju. Viņa uz vairākām dienām tika ievietota telpā kura no vienas vietas ir klāta ar spoguļiem. Vienīgi griesti bija stikla kupols pa kuru iespīdēja dienas gaisma. Meitene pavadījusi vairākas dienas piesieta pie krēsla spoguļu istabā, ārsta apmeklējuma laikā sākusi runāt mierīgā un pat izsmējīgā balsī, brīdinādama par mājas neapmierinātību ar ārsta darbu. Dr. J. P. Osvalds to uztvēris par slimības blakus parādīmām, tādēļ nolēmis pāriet uz nākamo terapiju. Agri no rīta, Annu iznesa no viņas palātas un aizveda uz baiļu istabu, kā bija iedēvējuši paši pacienti telpu kurā tika veikta ūdens procedūra. Viņu saslēdza važās pie sienas un aptuveni pusstundu no šļūtenes uz viņu tika raidīts mežonīgi austas ūdens šaltis. Meitene kliedza un pretojās cik spēja. Viņa lūdzās, lai pārstājot, taču tas tikai turpinājās un turpinājās. Līdz brīdim, kad viņa zaudēja samaņu. Un tas Dr. J. P. Osvaldam lika domāt par 3 un beidzamo ārstēšanas metodi. Anna tika nogādāta pagrabā, tumšā un drēgnā telpā. Izmirkusi un pārsalusi viņa gulēja uz aukstās grīdas, līdz brīdim, kad sajuta roku uz sava pleca. Atvērusi acis viņa ieraudzīja sievieti, kas no vienas vietas bija klāta atvērtām asiņaini strutojošām brūcēm. No rokām ārā karājās vēnu un cīpslu gali. Dīvainā kārtā Anna nenobijās, bet gan tieši pretēji, sāka runāt. -''Kas Jūs esat? - Sieviete atbildēja čarkstošā un ļoti nepatīkamā balsī. -Šī ir mana ieleja. Es šeit dzīvoju vēl ilgi pirms parādījās šī nolādētā klīnika. Mani sauc Karolīna De'Šantī. Tu biji laba meitene, ka paklausīji mani un brīdināji dakteri, taču viņš bija muļķis, ka neklausīja un līdz ar to, tagad par to viņam būs dārgi jāmaksā un man būs nepieciešama tava palīdzība. Ak protams kundze. -Anna mierīgi atbildēja un atkla iemiga. Pēc vairāku dienu pavadīšanas tumsā un aukstumā viņa izdzirdēja atveramies metāla durvis. Ar to arī sākās mājas atriebība. Kad tika atvērtas durvis uz telpu kurā atradās Anna, sanitāri pamatīgi pārbijās. Telpa no vienas vietas bija liesmu pārņemta tikai ap Annu liesmas meta lokus. Meitene stāvēja ar nokārtu galvu un klusītēm runāja. -Es jūs brīdināju par mājas neapmierinātību, bet jūs manī neklausījāties, tagad par to paši arī samaksāsiet ar mūžīgām mokām. Pacēlusi rokas vēdera līmenī, viņa lika liesmām uzbrkukt sanitāriem un ārstam. Pēc neilga laika visa slimnīca tika pārņemta nevaldāmās liesmās. Pēc vairāku dienu nepārtrauktas dekšanas, pasaulei klīnika bija iznīcināta pavisam, taču pašā klīnikā laiks bija iestrēddzis brīdī kad visu pārņēma liesmas un nebija iespējams izbēgt. Nepārtraukti atkārtojās viens un tas pats. Uguns radītās neciešamās sāpes, bezcerības izjūtas un kliedzieni. Un tā tas turpinās vēl šodien!
