- Atveriet! Policija!- dzirdēju, kā kāds dauzās pie durvīm un kliedz.
Ātri nosusināju asaras spilvenā un skrēju lejā pa kāpnēm, lai apskatītos, kas notiek.
- Paldies Dievam, tu esi te,- man pretī metās Teo, viņš izskatījās diezgan noraizējies.
- Kas te notiek ?- satraukta vaicāju, vērojot jauniešu barus, kuri nepārspējamā ātrumā centās visi reizē izkļūt pa šaurajām pagalma durvīm.
- Es nezinu, it kā policija atbraukusi, klauvē un grib, lai laiž iekšā. –
- Ko viņi vispār grib?- jautāju.
- Ta kā, lai es zinu ?- brālis atbildēja ar pretjautājumu.
- Kur tu ej ?- jautāju Teo.
- Kā kur ? Atvērt policijai durvis protams.- viņš atbildēja.
Kamēr Teo centās satraukumā atvērt durvis, es centos atrast Karīnu vai Ēriku.
- Nāciet, lūdzu, iekšā, - brālis aicināja policistus mājā,- atvainojiet, par nekārtību, vakar draugam dzimšanas dienu svinējām,- Teo ļoti ticami sameloja policistiem.
- Tā, - noteica viens no diviem policistiem, aplūkojot istabu,- kāds anonīms zvanītājs teica, ka šeit esot nelegālās narkotikas un mazgadīgie, kuri dzer un lieto.-
- Atvainojiet, šī ir mana māja un es esmu pārliecināts, ka šeit narkotikas neviens nelieto,- brālis, nedaudz aizvainots, sacīja policistiem, veiksmīgi neatgādinot par alkoholu.
- Tad jau jums nebūs iebildumu, ja mēs nedaudz apskatīsim jūsu māju?- jautāja policists.
- Droši nāciet iekšā,- ar izmocītu smaidu Teo aicināja policistus iekšā mājā.
Viņi apstaigāja augšējo stāvu un, kad tur neko neatrada, nāca uz pirmo.
Pirmo stāvu viņi pārmeklēja ļoti rūpīgi. Pat suni ieveda, tam uz kaklasiksniņas bija lieliem burtiem iegravēts ‘’ Reksis’’. Par to man nācās nedaudz pasmaidīt.
- Un, kas tad būtu šis ? – jautāja vecākais policists, uz kura nozīmītes bija rakstīts : Emīls. Viņš mums gar acīm vicināja mazu, plastikāta maisiņu ar kaut kādu baltu pulverīti iekšā.
- Ko ? – Teo klusi jautāja, sejas krāsa arī lēni pārvērtās un gaišāku un gaišāku, nu es ar satrauktos, ja jau būtu vienreiz aizturēts par narkotiku glabāšanu. Protams, tas notika pagājušajā ballītē, kura notika pie mums. Kaut kādi nepazīstami čaļi bija ienesuši un kad vācās prom aizmirsa, taču kad kaimiņi bija izsaukuši policiju, par pārāk skaļu mūziku nakts vidū, tā stulbā paciņa ar marihuānu un kokaīnu mētājās uz galda. Tā kā tā ir Teo māja, aizturēja viņu.
- Tas nav mans,- brālis čukstot sacīja Emīlam,- nu kam tad ?- šoreiz ierunājās otrs policists, kuru acīmredzot sauca Eduards.
Acīs lēnam sariesās asaras, es nevarēju pieļaut, ka brālis vēlreiz nokļūst cietumā. Pagājušo reiz kad viņu iesēdināja ielika tikai uz mēnesi, jo pirmā reize un nebija pietiekošu pierādījumu. Un tur viņu nežēlīgi piekāva kaut kāds čalis, kurš bija ļoti līdzīgs bifelim. Kamēr Teo gulēja cietuma slimnīcā, termiņš bija beidzies.
- Lūdzu, uzrādiet dokumentus,- lūdza Emīls.
- Eu, Eduard, apskaties. Šitas čalis tak kaut kur redzēts. – sacīja vīrietis.
- Vai tik šitas nav tas puisis, kuram bija tā psihā māsa?- Eduards jautāja savam partnerim.
Kad beidzot biju izdomājusi, kā lai palīdz brālim, atbildēju abiem vīriešiem. Un tā psihā māsa, njā, sanāca nedaudz patrakot iecirknī, kad ieraudzīju to veci, kurš piekāva Teo. Gandrīz acis viņam izskrāpēju.
- Jā, tā esmu es. Es esmu tā psihā māsa. – policisti nedaudz noraustījās.
- Un, - ierunājos atkal, sirds ritms strauji paātrinājās, taču es sakodu zobus un sažmiedzu acis un turpināju,- un narkotikas ir manas.-
