čau. šodien atgadījās kas ļoti jocīgs un gribēju dalīties ar jums. es domāju ka jums nepatiks bet nevermaind.
Es mierīgi sēdēju pie datora. Viss bija kārtībā, neko nenojautu, zīmēju un čatoju ar draugiem pa skype. Sagribējās uz tualeti, eju un mamma saka:
- Izej ar suņiem, lūdzu!
- Āhh, nēēē, negribūū!
- Jā, tulīt pat! - mamma bez nekādas žēlsirdības cirta pretī. Nopūtos, pabužināju suņus aiz ausīm, aizgāju nokārtoties, saģērbos un gāju.
Knapi vēl tikus iekšā mežā, kkas nokrakšķēja un bariņš vārdu ķērkdamas aizlidoja projām. Sabijos. Zinu, ja daudz vārnu ķērkdamas bēg no kaut kā, būs kaut kas slikts. Uzmanīgi, kā jukusī, lūkojos apkārt un eju aiz garāžām pāri ceļam uz mežu izskraidīties. Eju un skatos uzmanīgi, kā vienmēr, jo vienreiz es iedama piegāju pārāk tuvu cilvēkam. Suns sāka riet, tikai tad es pamanīju un metos skriet tālumā, pāri ceļam uz citu pusi.
Man vienkārši patīk mežā izjusties kā dzīvniekam. Bēgt no cilvēkiem. Uz ielas tāda neesmu.
Eju mierīgi un redzu kustības. Man ir lēcas, bet todien nebija ieliktas. Tapēc neko neredzēju, jo neko neredzu tālumā. Tikai pēc kustībām kaut ko noteicu. Apsēdos un tuvākā pakalniņa un vēroju, kas te notiek. Ja nemaldos, cilvēki bija divi vai trīs. Pagāja brītiņš, un es lēnām, bet skaļi gāju uz ceļa taku, kur cilvēki bija. Skatos, nekur neredzu, kad redzu kaut ko sakustamies. CIk es paspēju pamanīt, viņi stāvēja pie kāda koka. Redzu, viens cilvēks nāk šurp, bet otrs paliek pie koka laikam pagriezdams galvu pret mani, un es momentāli metos bēgt pāri ceļam pie garāžām. Sirds trako. Nāsis platas, baiļu iespaidā. Man ir ļoti slikta priekšnojauta. Nekad nebiju tā jutusies.
Šobrīd rakstot šo visu es no iekšas jūtos iztukšota un visa trīcu. Nācās ļoti daudz reizes rakstīt vienu vārdu pa trim reizēm.
