B17.87

Bija tik labi kādu laiku pavadīt nemaņā. Miers bija narkotikām līdzīgu atkarību veicinošs. Taču, jo ilgāk es apzinājos, ka esmu bezsamaņā, jo ātrāk es gribēju tikt ārā no neziņas, un izbeigt šo murgu, kur biju iepinusies. Apstākļi gan bija pret mani, es biju tumsā, man nebija iespējas ne ko pateikt, ne pakustēties. Es arī nejutu sāpes, vien domu, kaut es spētu ātrāk pamosties. Esot nemaņā, es jutu, cik ļoti es vēlos dzīvot. Zināju, ka nenomiršu, bet vienalga, sajūtas bija bailīgas. Klusums mani allaž bija biedējis. Un šodien tas šķita vēl biezāks kā parasti, un biedējošāks.

Viena. Es savā zemapziņā biju viena. Mani pat neapmeklēja sapņi. Es nedzirdēju, nejutu, vai man ir kāds blakus vai nav. Man nebija jutekļu, lai par to pārliecinātos. Es jutos aprakta dzīva. Bet kā, kā lai es pamostos?

Palīdziet man.

Lūdzu.

Izglābiet.

***

Šķiet es bija šajā tumsā mūžību, kad sajutu, ka kāds tur manu roku. Cik un kā vien spēju, es saspiedu tā cilvēka pirkstus, dodot ziņu, ka esmu pie apziņas. Bet balsu nebija. Es satraucos. Varbūt tās bija vien manas iedomas? Bet smagās rokas svars šķita pārāk reāls. Ak, lūdzu, lūdzu.. es vairs negribu gulēt..

Un tad atkal viss pazuda.

Sūdu būšana.

***

Manas acis atvērās pašas. Es dziļi ieelpoju un izelpoju. Viegli pagriezu galvu pa labi, lai redzētu atvērto logu, pa kuru viegli iekšā žūžoja vakara dzestrais gaiss. Bija tumša, zvaigžņota nakts, un es no savas gultas, kurā atrados, viegli pārredzēju okeānu un piekrasti. Un tad es atskārtu.

Es aizvien esmu tepat.

Man sāka nežēlīgi sisties sirds krūtīs, gribēju pielēkt kājās un kādu pasaukt, taču manīju, ka esmu pieslēgta pie sistēmas. Man rokā bija iedurta katedra, bet pie gultas atradās statīvs ar zāļu maisiņu, caur kuram piesaistīto trubiņu zāles tika ievadītas man vēnā. Jutu, ka kaut kas ir arī man uz deguna, bet nevarēju saprast, kas tieši. Tagad es ne pa jokam izbijos. Kas ar mani bija noticis? Cik ilgi es biju bezsamaņā?

Vēl viens nepatīkams pārsteigums bija, ka es nespēju parunāt. Lūpas un mēle neklausīja. Es jutos pārsteidzoši vāja, un jutu acīs dedzinošu sajūtu, kad sariesās asaras. Es tik ļoti gribēju pamosties, bet nu, kad esmu pamodusies, nevaru nevienam pat par to neko pateikt.. Domā, Blēra, Domā..

Un tad es pamanīju lādētāju man blakus gultā. Nezinu, kam tas piederēja, taču es nekavējoties saskatīju iespēju un satvēru to savos trulajos pirkstos. Pacēlos mazliet augstāk uz elkoņa, un, cik nu vadi ļāva kustēties, atvēzējos un sāku dauzīt ar lādētāju pa sienu, lai radītu troksni. Man nebija daudz spēka, un es iekšēji lūdzos, lai tas viss nostrādātu, jo man tik ļoti gribējās nebūt vienai.

Un tad es sadzirdēju soļus. Atviegloti iegrimu spilvenā un strauji un dziļi izelpoju. Telpā ienāca kāds vīrietis, kuru es nepazinu. Viņš neizskatījās pēc ārsta. Vai es būtu sasaukusi nepareizo personu?

Vīrietim mugurā bija džemperis ar paaugstinātu krāgu un armijnieku tipa bikses un zābaki. Viņa seju klāja rugāji, un acis bija iekritušas, nogurušas. Viņš man viegli, iešķībi pasmaidīja, un aizvēra aiz sevis durvis.- Sveika, Blēra, kā tu jūties?

Es paraustīju plecus. Vīrietis pamāja ar galvu un apsēdās uz gultas blakus man.- Tu komā esi nepilnas četras stundas. Zāles, ko tev iedevām, tavam ķermenim palīdz atlabt. Nebrīnies, ja kādu laiku jutīsi vājumu vai nespēsi parunāt, tas ir normāli. Tev bija nervu pārslodze, un ķermenis bija novājināts stresa dēļ,-

-Mh,- es gribēju sacīt, bet aplauzos pie tā paša. Nebija spēka.

-Pašlaik tev galvenais ir tikt galā ar savu labsajūtu un veselību,- vīrietis noteica, un pieliecās, lai aizbildnieciski sabužinātu man matus,- Kas attiecas uz tavu krimināllietu, mēs jau saņēmām analīzes, un tavu gēnu, pirkstu nospiedumu un citādu pēdu uz tiem nav, tāpēc tu, kā aizdomās turamā, vairs neesi, un droši vari turpināt dalību projektā,- vīrietis paskaidroja. Es atslābu un dziļi nopūtos.

-Ko nevar teikt par tavu brāli, - vīrietis sacīja,- Viņš atzinās visā.