http://spoki.tvnet.lv/literatura/B1713/872149
No, I didn't understand the thing you said
If I didn't know better, I guess you’re all already dead
Mindless zombies walking around with a limp and a hunch
Saying stuff like, "You only live once"
You got one time to figure it out
One time to twist and one time to shout
One time to think and I say we start now / Twentyone pilots- heavydirtysoul/
Es pamodos no karstuma. Sviedru tērcītes ripoja lejup pa pieri, līdz kaklam un pat krūtīm. Es nespēju lāgā paelpot, lūpas bija sausas, un mani mocīja karstuma izraisīts nogurums. Nebija spēka piecelties, nebija spēka kaut pacelt roku. Es negribēju celties, jo prātā aizvien vēl apzinājos, ka esmu tepat, džungļu vidū, pie kaut kādas līķu upes, kur kāds pret cilvēku ķermeņiem bija bijis tik nežēlīgs, ka to bija grūti par cilvēku nosaukt. Es tos nevēroju ilgi, bet skats iespiedies prātā tā, it kā būtu stundām tos novērojusi. Beigtas zivs acis cilvēka sejā un zila mēle, kontrastā ar balti zilo ādas toni nebija kaut kas, ko es biju plānojusi savā dzīvē jebkad redzēt.
Telefons.. es nodomāju, Telefons.. man kādam steidzami jāpiezvana..
Piespiedu rokas muskuļiem strādāt, un ar asarām acīs centos izmeklēt kabatas un pasniegties pēc somas, lai to pārrakņātu. Kad sajutu lina audumu pret pirkstiem, klusi nopriecājos, un piestutējos sēdus, pār visām varītēm cenšoties neblenzt uz kroplajiem līķiem. Izkratīju somas saturu uz zemes, un sāku lietas svaidīt šurp turp, bet aparāta kā nebija tā nebija.
-Sasodīts,- es skumji sacīju un aizmetu somu pa gaisu. Atlaidos zemē un aizvēru acis. Es jutos mierīga uz brīdi, aizdomājos, vai tas bija tāpēc, ka es nojautu, ka miršu tieši šādi? Kurš gan mani te atrastu. Šaubos, ka te maz ķēra zona, vai cilvēki iedomātos mani meklēt šeit. Kaut es būtu izmetusi kaut ko, kaut paņēmusi līdzi kādas savas mantas.. Ak, cik bezatbildīga muļķe gan es esmu..
Brālīt, es gribu, lai tu atrodi manu ķermeni, ja liktenis būs lēmis manai sirdij apstāties šeit.
Man nekas cits neatlika kā gulēt. Ellīgi sāpēja ķermenis, un pie tam, biju to nomocījusi nedzerot. Kāda muļķe, man taču bija ūdens pudele, bet kur to nu biju aizmetusi.. velns viņ zina..
~
Es šūpojos. Nē, mani šūpināja. Es nebiju gultā, nebiju šūpulī un nebiju šūpolēs. Bet mani šūpoja, no viena sāna uz otru. Jutu pēc piparmētrām smaržojošu elpu, un caur maņām izpratu, ka mani kāds nes. Kur nes? Kas nes? Acis, atverieties.. bet es biju tik nogurusi..Kaut nu tie nebūtu tie slepkavas..
-Viņai drīz vajadzētu nākt pie samaņas,- virs manis nodunēja balss. Džareds?- Es šobrīd runāju caur bluetooth austiņu, vēl kādi jautājumi? Skuķe bija aizgājusi to maršrutu, ko Tristans teica.. Jā, atradu pie nogāzes.. Nē, cerams, ka šoks būs viņai to izdzēsis no atmiņas.. Jā, atved džipu. Tiekās.- viņš nomurmināja un pameta mani mazliet gaisā, lai iekārtotu rokās ērtāk.
Atkal liktenis nebija manā pusē. Aizmiedzu acis, un paslēpu seju, kur jutu viņa drēbes. Nebiju likt viņam manīt, ka esmu pamodusies un dzirdējusi viņa sarunu. Zinot Džareda psihopātismu- viņš mani aiznestu atpakaļ, un pielīdzinātu tiem līķiem. Bet tagad bija vēl kas. Kaut kas kas atkal un atkal žūžoja man ausīs, un nelika mieru.
Nē, cerams, ka šoks būs viņai to izdzēsis no atmiņas Viņš bija teicis. Tātad es biju kaut ko atradusi, bet vai tas bija kaut kas, kas man palīdzētu tikt prom no šejienes, vai kaut kas, kas mani pakļautu briesmām? Vai es biju ieguvusi ieroci, vai dabūjusi sev tēmekli uz muguras? Vai man klusēt, vai tomēr pateikt..
Viņi zina. Pēc Džareda spriežot, šis nebija pārsteigums, un viņi lieliski to apzinājās. Vai viņi nogalināja iepriekšējos dalībniekus un atstāja tur? Vai nauda bija kaut kas izdomāts?
Tik daudz jautājumu, nevienas atbildes.
Kad beidzot tieku Džaredam ārā no rokām, es tieku noguldīta uz krēsla. Es lieliski jūtu, pat ar aizvērtām acīm, ka apkārt ir daudz cilvēku, bet neviens neko nesaka. Arī es turpinu izlikties, un pat pamazām iemiegu, kad ausīs sadzirdu pazīstamu meldiņu.
Tas ir mans brālis. Viņš spēlē ģitāru man blakus, manu mīļāko dziesmu. Es cenšos neatvērt acis, bet padodos, un pieceļos sēdus, lai uzmestu viņam skatienu. Brāļa seja izskatās saņurcīta, izmocīta un skumja. Pat mati izpūruši.
-Es domāju, ka tevi zaudēju,- viņš nočukst, un apsēžas man blakus, aplikdams roku man ap pleciem.- Mēs tevi meklējām pusi dienas.. kur tu biji..
-Es tev..
-Nestāsti neko,- mani uzrunā vēlviena balss šajā telpā,- Labāk atpūties,- Tristans zīmīgi nosaka. Es pavēršos uz viņu, bet puisis uz mani neskatās. Viņš ir nodūris skatienu un salicis pirkstu galus kopā, domīgi blenž zemē. Man nevajag jautāt, es zinu. Es Tristanu pazīstu, un tas nav mainījies.
Tristans zina, kas ar mani ir noticis. Tas ir bīstami un atvieglojums reizē. Pati sev neapzinoties, es pastiepju rokas abu puišu virzienā, un viņi tās satver.
Mēs esam tikai viens otram.
