čau! ceru ka patiks jums mans rakstiņš! Rakstat komentāros vai jums patika vai nē:)
Pirms es atklāju, ka mani vecāki nav mani vecāki es biju parasta pusaudze. Mans vārds bija Viktorija – Viktorija Hofmane. Tagad es nezinu kas es esmu. Es nezinu kāds ir mans uzvārds. Mani vecāki man meloja visus šos gadus. Viņi sabojāja manu dzīvi. Vai man ir vērts dzīvot? Mani no kritiena šķīra tikai viens solis. Es stāvēju uz bankas jumta. Apskatoties uz leju, man uz rokām uzmetās zoss āda. Vai man lekt? Es pagāju centimetru tuvāk malai. Zvaigznes debesīs likās tik lielas un spožas, lielākas nekā jebkad. Šīs kvēlojošās bumbas bija tik… lielas.
Stāvot 200 metru augstumā, es redzēju visu pilsētu. Savas mājas logu, kur viss bija tumšs. Viņiem es ne esmu vajadzīga. mana sirds sažņaudzās mazā kamolā. Es biju gatava lekt…
Manu vidukli aptvēra rokas. Šīs rokas mani parāva pie sevis un es nokritu uz zemes. Man drausmīgi sāpēja roka, laikam būšu to atsitusi krītot. Es apskatījos uz roku tā bija briesmīga: roka bija zila. Viss caur zila. Manas sāpes bija ugunīgas, bet vienīgais par ko es biju gatava domāt bija cilvēks, kurš man neļāva lekt. Es apskatījos uz ‘’viņu’’. Tas bija kāds zēns. Viņš bija ar tumši brūniem matiem, dzidri zilām acīm un viņa ādas krāsa bija bāli gaiša. Viņš bija ģērbies tumšos džinsos, baltā kreklā, ādas jakā un kedās. Zēns bija ģērbies silti, salīdzinājumā ar mani: īsie mini šortiņi, t-krekls ar manas mīļākās grupas uzrakstu un kedas.
Es apsēdos sēdus.
- Vai tu sasities?- zēns man jautāja. Viņi balss skanēja kā rupja karameles konfekte. Tā bija satraukta.
- Jā… viss ir labi – es meloju.
- Stipri sāp roka? – zēns pasmējies man jautāja.
- Ko? Kas? Kā? Kā tu zināji?
- Nu tā ir zila… - zēns smīnēja.
- Pareizi! Mana roka! Jā, sāp
- Parādi!
Zēns saudzīgi paņēmu manu roku un apskatīja to. Viņa pirksti pieskārās manai ādai, tie bija auksti.
- Izskatās, ka būsi stipri sasitusi. Nāc man līdzi!
Zēns piecēlās un padeva man roku.
