Es nezināju uz kurieni skriet, bet es zināju, ka jāskrien . es negribēju palikt pie cilvēkiem, kuri dzīvo skolā, kas līdzinās psihiatriskai slimnīcai un skalo man smadzenes par to, ka es viņus pazīstu.
Es atrados mežā. Es drebēju, jo man bija ļoti bail un auksts. Man likās kā kāds aiz manis stāv un tūlīt uzliks roku uz mana pleca, bet, protams, tā bija tikai ilūzija…
Es apsēdos uz zemes un atspiedu muguru pret koku. Zvaigznes debesīs vel joprojām man lika brīnīties par tām. pie manis pielidoja liels, liels putns, tā kā es nepazīstu putnu sugas es nezināju kas tas ir par putnu.
- Kā pie viņiem varēja būt mana fotogrāfija? – es jautāju putnam. Bet, protams, atbildi es nesagaidīju. Putns izbolīja acis un izpleta savus spārnus. Viņa spārni bija tumši violeti ar zelta svītrām. Viņa tumši melnās acis skatījās manī. Viņa knābis atvērās un tam sekoja kliedziens. Tas bija kā… kā skaļš manas mammas kliedziens, kad viņa man kliedz virsū par to, ka kaut kas nebija pēc viņas prāta, tikai putna kliedziens bija vel skaļāks. Putns izpleta savus spārnus vel platāk un aizlidoja prom…
- Viktorij, es zināju, ka es tevi te atradīšu. – man pretī stāvēja Džareds. Viņš paskatījās uz mani un smīnēja. Viņš izklausījās noguris un norūpējies.
- Atkal tu. – mana balss skanēja kā vecas, bezrūpīgas tantes balss.
- Nāc, tev jādodas man līdzi, tev draud briesmas.
- Kā, tu, zināji, ka es te būšu?
- Šeit mēs pirmo reizi satikāmies.
- Džared, es nesaprotu.
- Kāpēc tad tu aizmuki? – džareds iesmējās.
- Tāpēc… – Viktorija izvilka no šortu kabatas fotogrāfiju. – ņem- Viktorija pavērsa rokas pret Džaredu. Džareds pienāca pie Viktorija un apsēdās tai blakām. Viņš paņēma fotogrāfiju un iesmējās.
- Un tikai tāpēc tu aizmuki? – džareda balss skanēja smīnoša.
- Un ko tu būtu darījis, ja tu pamanītu psihiatriskajā slimnīcā savu fotogrāfiju un ar tik nolādējošu uzrakstu otrajā pusē…
- Kur tu ieraudzīji fotogrāfiju? Psihiatriskajā slimnīcā?
- Kāda starpība?
- Liela, nāc man līdzi!- džareds piecēlās kājas un padeva man roku.
Es ieliku savu plaukstu viņa plaukstā un viņš mani piecēla. Viņš piekļāva mani cieši sev klāt un gribēja mani skūpstīt. Viņa lūpas jau gandrīz bija pieskārušās manām. Viņa elpa smaržoja pēc piparmētrām.
- Es negribu iet pie Aleksa.- es sacīju Džaredam.
Džareds samiedza acis. – aiziesim pie viņa, viņš tev visu paskaidros un tad tu varēsi darīt ko vēlies…- zēns ar sāpinātām acīm skatījās manī. Es jutu viņa sāpes. Man kaklā sačokurojās kamols. Es jutu, ka viņa sāpes lēnām pārklāj man ķermeni
- Kas ar mani notiek?
