Aveņu melnā 2.nodaļa7

- Kur mēs esam?- es jautāju satrauktā balsī zēnam.
Mums priekšā bija ēka. Balta ēka. Tā man atgādināja psihisko slimnīcu, šī ēka man uzdzina šermuļus. Mēness gaisma atspīdēja logos. Vel joprojām debesīs bija lielās kvēlojošās bumbas.
- Mēs esam skolā.
- Kur? Šī ēka man nemaz neizskatās pēc skolas…
- Šī ir pamesta skola, mēs šeit dzīvojam.
- Šeit?
zēns man neatbildēja.
- Kāds ir tavs vārds?- es jautāju zēnam.
- Džareds.
Mēs iegājām iekšā skolā. Skolas iekšiene ļoti atšķīrās no ārpuses. Sienas klāja maigi zaļa krāsa, pa vidu istabai bija liels, balts, ādas dīvāns un mazs melns galdiņš.
Džareds apsēdās uz baltā dīvāna. No griestiem nolidoja balts putns. – pasaki Aleksam, ka esam atnākuši. – putns paskatījās uz Viktoriju un aizlidoja prom uz durvju pusi. – nāc, apsēdies Viktorij!
- Kā tu zini manu vārdu?
- Viktorij, tu nespēj iedomāties cik es daudz es par tevi zinu, pat vairāk nekā tu pati…
- Paskaidro man! Es neko nesaprotu!- es paliku dusmīga.
- Garš stāsts!
- Bet… - es nepabeidzu savu teiktu, līdz pa durvīm ienāca kāds vīrietis.
- Sveiki bērni! – vīrietis mūs uzrunāja.
Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā. Viņa mati bija melni un acis tumšas. viņa skatiens man lika domāt, ka es jau viņu esmu kaut kur redzējusi.
- Viktorij, apsēdies! – vīrieša mute pavērās vaļā un es ieraudzīju ilkņus.
Es apsēdos uz krēsla.
- Apskati viņas roku, viņa to sasita. – Džareds sacīja Aleksam.
Alekss pietupās ceļos pie krēsla. Viņš paņēma manu roku un apskatīja to.- Džared, vai tu varētu lūdzu man atnest aptieciņu?- Džareds apskatījās uz mani un aizgāja.
- Viktorij? – vīrietis mani uzrunāja. – vai… vai tev ir nojausma, kas mēs esam?
- Nē – es satraukta sacīju.
- Vai tu mani atceries?- vīrieša acis cieši skatījās manī. Viņa acis bija tik tumši melnas kā fortest konfekšu papīrītis.
- Nē. – es paliku vel lielākā neziņā.
- Labi. Sāksim visu no sākuma.
- Ko sāksim… - pa durvīm ienāca Džareds ar sarkanu somu. Džareds to iedeva Aleksam. Alekss izvilka no somas zilu smēri un uzsmērēja man uzrokas. Man roka nenormāli sāpēja. Mana roka bija tikpat zila, kā zilā smēre. Vīrietis izvilka no somas binti. Viņš saudzīgi pacēla manu roku un sāka tīt apkārt rokai. Kad tā bija viscaur balta, Alekss piecēlās un aizgāja pie Džareda.
- Džared, vai mēs nevarētu, lūdzu, iziet ārā? – jautāja Alekss.
Viņi izgāja ārā.
Es piecēlos un piegāju pie sekcijas, kas stāvēja pie sienas. Tur bija daudz fotogrāfijas. Senas un vecas fotogrāfijas. – Džareds- es teicu, ieraudzījusi viņa fotogrāfiju. Blakus Džareda fotogrāfijai stāvēja man fotogrāfija. Es atvēru stikla durvis un paņēmu rāmīti kur bija mana fotogrāfija. Es izņēmu to no rāmja un otrajā pusē ieraudzīju uzrakstu:
Ilgiem gadiem maniem, savu laiku taupot,
Tu tikai tagad pamanīji, cik tev viņa ir vajadzīga
70. gadus tu man meloji par viņu
70. gadus tu man neteici par viņu
70. gadus tu man liki domāt, ka viņas nav…
Saulespuķes lai apsilda tavu sirsniņu
Klēra