http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-94/743256">Aukstums (94)
Pulkstenis tikšķ. Es guļu savā gultā. Triss guļ otrā. Mēs abi uztraucamies.
Trīs stundas. Simtu astoņdesmit minūtes. Desmit tūkstoši, astoņi simti sekundes.
Pēkšņi istabā ielaužas divi vīrieši, kas pienāk pie mani, pieceļ mani un aizlauž rokas aiz muguras.
- Ko jūs darāt? – kājās pielec Triss un mēģina aizšķērsot vīriešiem ceļu. Viens no viņiem iebelž Trisam pa seju, un puisis atslēdzas.
- Nē! - es iesaucos. - Kas te notiek? Kur jūs mani vedat? Ko es izdarīju?
-Paklusē, vai dabūsi šo tev ribās, - man uzrej viens vīrietis un piegrūž pistoli pie sāna. Es vairs neko nesaku, jo saprotu, ka viņi runā nopietni. Kas pie velna notiek? Vai viņi ir Džoisa spiegi? Es atceros, ka redzēju šos vīriešus Mikaela padomē. Varbūt viņš to visu organizē, un cerams, ka viņi mani ved pie viņa. Bet kāpēc? Es esmu panikā. Es neko neesmu izdarījusi. Ak Dievs, kas te notiek?
Viņi mani izvelk cauri durvīm un velk pa gaiteni. Kad esam nonākuši kopējā istabā, pirms Mikaela kabineta, es atviegloti nopūšos. Lai, kas tas arī nebūtu, Mikaels mani ieklausīsies, tomēr mani biedē tas, ka šis viss notiek ar vīrieša ziņu.
Cilvēki, kas atrodas kopējā istabā uz mani nikni blenž. Es redzu, ka Vils un Kārlija smīkņā. Ārons, Roza un Liams neskatās uz mani. Visi pārējie dursta mani ar slepkavnieciskiem skatieniem.
-Nodevēja.
-Maita.
-Izdzimtene.
-Kuce.
Vairāki cilvēki man uzšņāc. Kas ir noticis?
Vīrieši mani nesaudzīgi iegrūž Mikaela kabinetā. Es nokrītu četrrāpus.
-Jūs varat mūs atstāt, - viņš vēsi nosaka.
Vīrieši iziet pa durvīm. Es lēnām pieslejos kājās un skatos, vai Mikaels atļauj man to darīt.
-Kas ir noticis? – es nočukstu.
Viņš neatbild tikai drūmi uz mani skatās.
-Kas ir? Vai es kaut ko ne tā...
- Vai tiešām tu mūs nodevi? – viņš bargi man jautā.
-Es nesaprotu, par ko tu runā, - samulstu.
-Neizliecies par muļķi.
-Es tiešām nesaprotu..
-Vai tu neaizsūtīji Rojam, vienam no Džoisa bandas, kodētu īsziņu, ka mēs uzbrūkam šonakt? – viņš man dusmīgi jautā.
Tagad es saprotu. – Nē, protams, ka nē!
-Neliedzies. Mēs pārbaudām tava drauga telefonu. Tu uzrakstīji īsziņu, kas teica – Roj, vai varam satikties šonakt. Mēs izsekojām numuru un izrādās, ka tas nāca no Džoisa mītnes. Lieliski pastrādāts, Diandra. Tu mūs visus apmuļķoji, pat mani. Tagad mēs visi mirsim. Arī tu. Lai kā es negribētu nogalināt Ebijas meitu. – Viņš izvelk pistoli no kabatas.
-Nē, - es spalgi iesaucos. – Lūdzu, Mikael, lūdzu paklausies manī.
-Es jau klausījos pirms tam.
-Nē, lūdzu! – Es jūtu, ka man acīs sariešas asaras un aizlūst balss.
Viņš kādu brīdi vēro mani, tad noliek pistoli uz galda. – Labi, es tevi uzklausīšu, bet ja neticēšu, tad.. Viss.
Es aizveru acis un jūtu notekam asaras pār vaigiem.
-Tātad.. – es izstāstu visu, ko noklusēju. Par to, ka Džoisa dēla Roja uzdevums bija mani savaldzināt, tad spīdzināt, un ka viņš palīdzēja man tikt ārā. Es izstāstu visu garo versiju, ko izstāstīju Trisam. – Un es zinu, ka man tā nevajadzētu justies, jo viņš mani nodeva.. Es neko nevaru izdarīt. Es zvēru, ka nebrīdināju viņu par uzbrukumu. Tā nav nekāda kodēta ziņa. Jā, es jūtos briesmīgi vainīga, ka es uzbrukšu viņa mājām un nogalināšu viņa tēvu, bet man nav citas izvēles. Man viņš nenozīmē tik daudz, lai es jūs nodotu. Turklāt Rojs nav tāds kā viņa tēvs, nepavisam, tomēr es gribu nogalināt Džoisu, lai atriebtos par savu mammu. – Es ievelku drebelīgu elpu un turpinu ātri runāt tālāk, jo man bail, ja es nerunāšu, tad lodes, kas atrodas pistolē, atradīsies man galvā. – Es Rojam rakstīju tikai tāpēc, jo vienkārši gribu, lai viņš būtu drošībā. Neko vairāk. Es zinu, ka viņš man nekad nepiedos, ka mēs nogalināsim viņa tēvu un ielauzīsimies viņa mājā, par to es domāju gandrīz katru brīdi, bet tā ir cena, kādu esmu gatava maksāt, lai Džoiss vairs nestaigātu pa šo zemi. – Mana balss aizlūst, un es noslauku asaras. – Mikael, es tikai gribēju viņu dabūt ārā no turienes, lai viņš ir drošībā. Tikai to. Lūdzu, tici man. Lūdzu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-96/743531">Aukstums (96)
