https://www.youtube.com/watch?v=jQTLvktRq0g">Dziesma
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-93/743067">Aukstums (93)
Tas tik drausmīgi sāp. Tā, ka man liekas, zilumi uz mana ķermeņa nav salīdzināmas sāpes ar šīm. Es labprāt ļautu Džoisa vīriem sevi sasit vēl desmit reizes, ja varētu izbēgt no sāpēm, kādas man sagādāja Rojs.
Viņš bija man pilnīgs svešinieks. Svešinieks, kuram es paietu garām ikdienā un nekad neatskatītos. Tad mēs kļuvām par paziņām, tad mēs kļuvām par draugiem un tad, es.. Tad man viņš iepatikās, Tā pa īstam. Un tad atkal par svešiniekiem, kuri viens uz otru neatskatās.
Lai kā es negribētu atzīties, man viņš iepatikās tik ļoti, kā nekad neviens. Viņš lika man just, kas man, kā cilvēkam, kurš ir nejūtīgs un, kurš vienkārši izmanto citus un paiet tiem garām nedomājot par viņiem otrreiz, bija tik īpaši un svarīgi. Viņš lika man smieties. Nu tā pa īstam. Nevis skābi pasmaidīt, bet smieties tā, ka vēders sāp no smiekliem.
Katrs sīkākais pieskāriens, kas starp mums bija, lika man justies dzīvai. Tas lika man aizmirst visu citu uz pasaules, atstājot tikai viņu. Skūpsti lika zaudēt prātu. Brīži, kad mēs bijām viens otram blakus un es varēju dzirdēt viņa elpu un viņa sirdspukstus, bija tik īpaši, it kā klausoties pati savā personīgajā mūzikā, kas ir visskaistākā visā pasaulē.
Viņš man atklāja jaunu pasauli. Lietas, kas mani iepriekš neinteresēja, pēkšņi kļuva interesantas, jo tās patika viņam. Un atklāti sakot, es gribēju būt viņam blakus, lai ko mēs arī darītu. Moči, grafiti, vai vienkārši laiks pavadīts kopā skatoties filmas. Tas ir tas, kas ir svarīgi. Es vēlējos pavadīt katru minūti ar viņu. Es kļuvu no viņa atkarīga. Es kļuvu ievainojama. Viņš tik viegli varēja mani sāpināt.
Lai gan tā bija tikai nedēļa, es varu teikt, ka tā bija labākā mana dzīves nedēļa. Un tad, viņš mani nodeva Džoisam, un tās ir gandrīz lielākās sāpes, ko jebkad esmu piedzīvojusi, un es esmu piedzīvojusi daudz. Man visvairāk sāp tas, ka viņš tā varēja mani nodot. Viņam tas bija tik vienkārši. Atdot mani savam tēvam ieslodzīt.
Un es sevi ienīstu par to, ka esmu tik vāja. Par spīti visam, ko viņš man nodarīja, es nespēju viņu ienīst. Un man ir jāienīst sevi. Jo es atļāvu sev just. Jo man viņš iepatikās. Jo es esmu muļķe, domājot, ka es viņam patīku un, ka tāds puisis kā viņš, ievērotu tādu meiteni kā es. Tik parastu un vienkāršu.
Protams, izrādās, ka tam visam ir iemesls. Es pati nekad nebiju iemesls. Viņš pildīja pavēles, klausīja tēvam. Un es zinu, ja tieši šajā brīdī viņš ierastos pie manis, nostātos manā durvju priekšā, es viņam piedotu visu sekundes laikā. Jo man viņa tik ļoti, ļoti pietrūkst. Un tas ir stulbi. Mēs esam svešinieki, kas pagāja viens otram garām, paspieda viens otram rokas, pasmaidīja viens otram un aizgāja dažādos virzienos. Un es biju muļķe, ka man viņš iepatikās. Es nezinu, kas tas bija viņā, kas lika man uz viņu paskatīties citādāk. Īpašāk. Vairāk nekā uz svešinieku.
Varbūt tas bija tas, ka man viņš likās tik brīvs, aizraujošs un interesants. Ka man likās, ka viņam viss ir iespējams. Ka viņš uztvēra dzīvi tik vienkārši. Kā spēli. Kā piedzīvojumu. Man patika tas, ka viņš bija tik mežonīgs savā veidā. Moči, grafiti, tetovējumi, tas, ka no viņa baidījās un respektēja, tas ka viņš varēja parūpēties par katru problēmu, tas, ka viņš bija tik pašpārliecināts. Lai gan es vēl joprojām nezinu, vai man tas patika, vai es to ienīdu.
Man patika tas, ka, lai gan viņš bija tik atšķirīgs no manis, savā veidā viņš bija tāds pats kā es. Dzīves audzinātais bērns. Es neko daudz par viņu nezināju, bet tāpat sapratu, ka viņa dzīve nebija bijusi viegla. Man patika tas, kā es jutos, kad biju viņam blakus. Man patika tā meitene, kas es biju, kad biju ar viņu. Reizē es viņu ienīdu, baidījos no viņa, bet.. Viņš man lika just, un tas ir kaut kas tāds, ko es nevaru aizmirst.
Viņš ienāca manā dzīvē pilnīgi neaicināts, satricināja mani pašos pamatos, lika man viņam iepatikties, un tad viņš mani nodeva. Izrāva gabalu no manas sirds. Lai kā es esmu centusies to tagad aizmirst, trenējoties un esot kopā ar Āronu, koncentrējoties uz plānu kā nogalināt Džoisu, mana sirds negrib aizmirst. Tā atceras katru vārdu, katru pieskārienu, katru minūti, ko mēs pavadījām kopā.
Un tas jau ir pats briesmīgākais. Es nevaru atļaut, lai Rojam kaut kas notiktu. Es to nevaru. Man viņš ir jābrīdina. Viņš iedeva man visskaistāko manas dzīves nedēļu un tad viņš mani nodeva. Es viņu ienīstu. Es ienīstu, ka viņš man tā liek justies. Un es ienīstu to, ka patiesībā es viņu itin nemaz neienīstu.
Es paķeru Trisa telefonu un kādu brīdi uz to skatos. Tad es vienkārši nolemju viņam uzrakstīt. Es nezinu, vai viņam ir pieeja telefonam, vai viņš vēl joprojām ir ieslodzīts, tāpēc, es nedrīkstu rakstīt tieši. Es uzrakstu vienu teikumu un ceru, ka viņš sapratīs. Es ceru, ka viņš atnāks. Es ceru, ka viņš nedomās, ka tā ir slēpta zīme. Es ceru, ka es vēl joprojām esmu viņam pietiekami svarīga, lai viņš atnāktu pie manis un noskaidrotu, kas man sakāms. Es ceru. Es ceru, Roj.
Šonakt divos, kur nāve zīmēja, tā atstās jaunu darbu.
