http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-90/742321">Aukstums (90)
Mikaels pagriežas pret mums un bargi paskatās.
-Labrīt jums arī, - vīrietis nosaka, noskatot mūs no matu galiņiem līdz papēžiem un es uzreiz sajūtos kā sīka skudra, kurai virsū kāpj milzīga pēda.
-`Brīt, - nomurmina Tristens.
-Es to atceros, bet nevajag tāpēc man uzbrukt, kamēr es ēdu brokastis, - vīrietis asi nosaka un pagriež galvu atpakaļ pret galdu, un paceļ savu kafijas tasi.
-Atvaino, - saku un uzlūkoju pārējos līderus. Tur ir vēl seši cilvēki, četri vīrieši un divas sievietes. Es prātoju, kurš no viņiem ir Kārlijas tēvs. Ilgi nav jāmeklē, jo redzu tievu vīrieti ar bālu ādas krāsu un gaišiem matiem. Tas noteikti ir īstais.
-Mēs atnāksim vēlāk, - steidzīgi bilst Triss.
-Nē, - es stingri saku un skatos Mikaelam acīs. – Tu teici svētdien. Es vairs nespēju gaidīt.
Vīrietis atkal pagriežas pret mums un paskatā uz mani vēlreiz. Šoreiz skatienā ir neliels pārsteigums, un, es pat teiktu, ka neliels lepnums.
-Taisnība, - viņš nosaka. – Esmu runājis ar Semu un Āronu, viņi saka, ka jums treniņos veicas labi. - Es samiedzu acis un paskatos uz Trisu. Draugs parausta plecus. –Diandra, esmu dzirdējis, ka tu atradi medaļu un pati noliki to uz pjedestāla.
-Nu ne jau tikai es viena, - piepeši sakautrējusies, nomurminu.
-Tas ir liels notikums, priekš tā, ka tev nav bijis nekāda treniņa, - Mikaels turpina, it kā es neko nebūtu teikusi. – Dzirdu, ka tev, Dī, labi veicas šaušana, bet neiet tuvcīņa, bet tev Tristen, labi sanāk cīnīties, kas gan neizdzēš to, ka esi neveikls ar šaujamajiem. Ar nažiem abi esat viduvēji. Patiesībā, es nezinu, ko lai dara.
Redzu, ka Triss sašļūk, Pati nejūtos labāk.
-Zinu, kāpēc tu, Dī gribi iet, bet man nav skaidri tavi motīvi, puis. – Mikaels pievēršas Trisam.
-Un kā jums liekas, Mikael? Es dodos līdzi Dī. Es vienmēr viņai dodos līdzi. Es viņai to apsolīju un turu savus solījumus ļoti nopietni. Viņa nekad man nav lūgusi to darīt, bet es esmu viņas draugs un ietu viņai līdzi ellē. Visi, kas mēģinās mani apturēt, var... – Triss apklust un sastomās. Puiša vārdi nāk no sirds un es sajūtos aizkustināta.
Redzu, ka Mikaela bargie mutes kaktiņi paceļas uz augšu, bet tūlīt pat izlīdzinās.
-Skaidrs, - viņš nosaka.
-Tātad? – es nepacietīgi dīdos.
Viņš dziļi ieskatās man acīs un es nodrebu. Man liekas, ka viņš redz man cauri. – Man būtu jāredz jūs abi darbībā.
-Kāpēc man liekas, ka tu jau esi pieņēmis lēmumu? – es izaicinoši saku un paceļu zodu uz augšu. Jūtu, ka visa padome un Triss uz mani skatās.
Es gaidu Mikaela reakciju.
Manam pārsteigumam, viņš uzjautrināti paceļ lūpu kaktiņus uz augšu. Es atviegloti uzelpoju.
-Varbūt tev taisnība, mazā Diandra, - viņš lēni saka. Es saraujos. Tā mani sauca mamma.
-Tad kāpēc mēs vēl joprojām esam neziņā? – es, aizlūstot balsij, prasu.
-Jūs neesat. Pēc brokastīm visiem ir jāsapulcējas lielajā zālē, kur jums tiks izstāstīta uzbrukuma stratēģija. Jūs abi nākat ar mani vienā grupā, - vīrietis strupi nosaka un pagriežas atpakaļ pret galdu.
-Bet, Mikael, - protestē kāda melnādainā sieviete ar stingri bizē sapītiem matiem. Viņas seja izskatās pieredzējusi, bet gluda, un es nevaru noteikt viņas vecumu, - Par to būtu jābalso padomei. Vai tiešām tu esi gatavs misijā sūtīt divus nepieredzējušus bērnus?
-Viņi bija tie, kas vispār mums paziņoja par šādu situāciju, Emīlij, - norāda vīrietis, kas sēž blakus Mikaelam.
-Tas nedod viņiem iespēju iet, Teo.
-Labi, - nopūšas Mikaels, - Balsosim.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-92/742847">Aukstums (92)
Ideāla nodaļa, kā jau vienmēr!
