›

Aukstums (84)10

410 0

Sveiki! Situācija ar Villtvārdi vēljoprojām nav atrisinājusies. Esmu vairākas reizes rakstījusi ask.fm administrācijai, bet viņi neliekas ne zinis. Tāpēc, es ļoti lūdzu tos, kas ir reģistrējušies ask.fm noziņot par http://ask.fm/stastinsparpeidzu lietotāju. Varbūt kopā mēs to varam izdarīt. Paldies!

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-83/741219">Aukstums (83)

Kad mēs ar Āronu beidzot ienākam ēdamzāle, tā jau ir pilna un trokšņaina. Mēs paņemam savu ēdienu – lazanju, un gabalu kūkas, kas kā Ārons paskaidro, pienākas tikai uzvarētājiem, un dodamies pie sava ierastā galdiņa, kur jau sēž visi. Kad mēs apsēžamies viens otram blakus un noliekam savus šķīvjus uz galda, Kārlija iesmejas.

-Apmaldījāties? – viņa ņirdz.

Man nav nekādas sasodītās nojausmas, kāpēc Kārlija sēž pie šī galdiņa. Neliekas, ka viņa kādam īpaši patiktu, nu izņemot Vilu.

-Kā jūtas tavs vēders? Zilumu nebūs? – es viņai vēsi jautāju.

Meitene uz mani nikni paglūn, bet neko nesaka.

-Zaudēt nav patīkami, vai ne, Kārlij, it īpaši, kad uzvaru tev atņem meitene, bez pieredzes? – pavīpsnā Roza un uzsmaida man.

Es veltu viņai nedrošu smaidu pretī.

Tad manu skatienu piesaista Triss, kas sēž blakus Rozai un nosodoši skatās uz mani. Viņam ir skaidrs, kur mēs ar Āronu bijām. Vēlāk mani gaidīs lekcija. Sasodīts. Lai gan pāris mēnešus jaunāks par mani, Triss spēj būt īsta skabarga pēcpusē un strostēt mani.

Es viņam veltu grimasi, ko saprastu tikai viņš. Neliela uzacu pacelšana uz augšu un mutes kaktiņu savilkšana, kas saka – piedod. Mēs ar Tristenu esam uztrenējušies komunicēt tikai ar mīmiku.

-Starp citu, es arī zaudēju, - norūc, otrā pusē Rozai sēdošais, Liams.

Meitene iesmejas un noskūpsta puisi uz vaiga. Viņu skatieni satiekas un tajos redzama tāda mīlestība, ka man paliek šķebīgi. Man nepatīk iemīlējušies pāri.

-Ir kāda ziņa no Mika, kas šodienas plānā vēl ir jādara? – Ārons prasa.

-Nekā konkrēta. Visiem ir jāiet uz treniņu zālēm un jāpamētājas ar nažiem, jāpašaudās, jācīnās, - atbild Liams.

- Ideāli, - nopūšas Ārons. – Nagi niez kādam sadod pa seju.

Roza izbola acis. – It kā jau tev nepietika labirintā. Man liekas, ka tu Tomam salauzi degunu.

-Vardarbīga spēle. – Ārons parausta plecus un turpina ēst savu lazanju.

-Tu esi nelabojams, - viņa nosaka un nošūpo galvu.

-Tu zini, ka tev tas patīk, - puisis pamirkšķina viņai ar aci.

-Noteikti, brālēn, - Roza iesmejas.

-Brālēn? – mēs ar Tristenu reizē ievaicājamies.

-Kas jums smadzenes salīmētās kopā vai kā, Trekteli? – Ārons norūc.

-Jā, otrās pakāpes, bet nu tāpat, - paskaidro Roza.

-Skaidrs.

-Mēs iesim, - paziņo Kārlija, - lai mums nav jāklausās jūsu muļķīgajā pļāpās.

-Laipni lūgti, - tik tikko dzirdami, nomurmina Liams.

Kad Kārlija ar Vili ir pametuši mūsu galdu, es ierunājos. – Kāpēc viņi te sēž, ja viņi nevienam no jums nepatīk?

-Hierarhija, - nomurmina Liams.

-Kas? – prasa Triss.

-Hierarhija, - jau skaļāk saka Roza. – Kārlija ir Džona, Mikaela labās rokas, meita. Viņa drīkst sēdēt, kur grib un darīt, ko grib. Mēs viņai neko nevaram pateikt.

-Tizli, - saka Tristens.

-Bet kāpēc tad viņa sēž tieši te?

-Ej tu izproti Kārlija domu gājienu. Es saku, ka viņu vajadzētu piesiet kaklasiksnā un vadāt apkārt kā kuci, kāda viņa ir, - noburkšķ Ārons.

-Izbeidz, - viņu apklusina Roza.

-Tu zini, ka tā ir patiesība.

-Tāpēc nevajag to teikt skaļi.

-Vienalga, - atņurd Ārons un ķeras klāt savai kūkai. Es sekoju viņa piemēram. Tā ir mīksta un salda, un šķiet, ka ēdu mākoni.

- Ko mēs darīsim? – es jautāju Āronam.

Puisis pievēršas Semam, kurš, kā vienmēr sēž un nerunā, tomēr viņš nekad netraucē. – Ko tu saki, Sem, derētu nedaudz jaunajiem pamācīt tuvcīņu!

-Ko? – Kūkas gabals iesprūst man rīklē.

- Jā, - Ārons nopietni saka

- Viņš domā vienkārši nelielu pašaizsardzību, - mani nomierina Roza.