http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-79/740794">Aukstums (79)
https://www.youtube.com/watch?v=x6CQ7o4JEkY">Dziesma
Mēs ar Āronu klusu skrienam pa tuneli un medaļa, manā plaukstā, šķiet, sveram veselu tonnu. Liekas, ka visapkārt skan cilvēku soļi un klaigas. . Mēs cenšamies būt ātri un klusi, tomēr mūsu soļi atbalsojas tukšajā ejā. Ārons visu laiku mani steidzina, lai velkos ātrāk, jo ja būs sanākuši visi, būs maz cerību nolikt medaļu vietā.
Es dzirdu atskanam šāvienus sev aiz muguras un neapzināti saraujas.
-Neliecies ne zinis par to, - viņš man saka. – Mēs vēl neesam atklātā vietā. Kad būsim es tev piesegšu. Tikai pacenties izvairīties no šāvējiem, jo lielākā daļa šeit ir sasodīti labi šāvēji.
-Ja tikpat labi kā tu, tad man ir beigas, - aizelsusies no skrējiena, saku. Šķiet, ka Āronu tas vispār nav ietekmējis. Tā ir, ka trenējas katru dienu.
-Tev veicas, jo gandrīz neviens nešauj tik labi kā es. Esmu vislabākais, - viņš lielās,
-Kā tad, - es nomurminu, bet patiesībā atviegloti nopūšos.
Vēl kādu bridi mēs skrienam klusējot, ignorējot apkārt skanošos šāvienus, kas kļūst arvienu tuvāki un tuvāki.
Tad mēs strauji nogriežamies pa kreisi un pēkšņi mēs atrodamies cilvēku pūlī, kādā telpā un mums visapkārt skan pistoļu šāvieni. Tā ir krietnas aktu zāles lielumā, bet viss, protams, ir veidots no akmeņiem. Šī telpa ir krietni gaišāka par pārejām ejām, un tās griesti arī ir augsti. Tajā ir izvietoti arī tādi kā nelieli cietokšņi, aiz kuriem slēpjas cilvēki. Zāles centrā ir tāds kā tornis, kurš sniedzas vismaz četru metru augstumā. Tas ir veidots no akmeņiem, pa kuriem viegli varētu uzrāpties, ja vien mani nemitīgi neapšaudītu. Torņa galā ir vēl apmēram metru augsts metāla pjedestāls uz kura atrodas neliela sarkana kastīte. Es saprotu, ka, lai uzvarētu, monēta ir jānoliek tieši tur. Vairāk man nav laika pētīt telpu, jo man gar ausi aizspindz šāviens. Es strauji pieliecos. Šāviens nebija domāts man. Es atgādinu sev, ka neviens nezina, ka tieši man ir medaļa.
Ārons mani strauji novelk zemē pie viena no cietokšņiem, kur jau atrodas divi no mūsu komandas biedriem. Es viņus nepazīstu.
-Mums ir medaļa, - viņš nočukst. – Mums vajag dažus cilvēkus, kas dotos augšā pa torni reizē ar Dī, lai novērstu uzmanību un būtu kādi trīs cilvēki, kas kāpj augšā, tādejādi neviens nezinās, kuram ir medaļa. Mums vēl ir jāsameklē daži, kuri jūs apsargās.
Viņi abi uz mums neticīgi blenž. – Jaunajai ir medaļa?
-Jā, un tagad pasteidzieties, pirms te ierodas visi un mūsu uzdevums kļūst neiespējams, - Ārons nošņācas.
-Bet, vai to nevajadzētu darīt kādam pieredzējušākam?
-Bļāviens, dariet, kā saku un sameklējiet cilvēkus no mūsu komandas, kas lēnām varētu virzīties uz torni.
Viņi klusē, saskatās, bet, turot pistoles, izlien no cietokšņa.
Pret viņiem uzreiz tiek vērsti šāvieni, bet viņi izvairās, paslēpdamies aiz nākamā.
Tad es redzu, ka zālē ienāk Violeta ar vēl trīs cilvēkiem. Tajā pašā brīdī pa otru eju ienāk pāris pretējās komandas dalībnieki. Violeta metas skrējienā uz pjedestālu un tajā brīdī, pēkšņi visi izlien no saviem cietokšņiem un metas pakaļ Violetai. Pretinieki, lai viņu aizturētu, mūsējie, lai it kā nosargātu medaļu. Telpā uzsprāgst šāvieni.
Viss nebūtu varējis labāk izdoties. Ir radies haoss, un pagaidām visi domā, ka medaļa ir kapteinei. Ceļš līdz tornim mums ir drošs.
-Tagad, - Ārons man uzsauc, un mēs, neviena neievēroti, ātri dodamies līdzi visiem, pjedestāla virzienā.
Pie paša pjedestāla ir haoss. Lai tiktu tam klāt, nav citu variantu, ir jāiet cauri šāviņu lietum.
Es paceļu šaušanas gatavībā savu pistoli un ienirstu pūlī.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-81/741018">Aukstums (81)
