http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-59/734647">Aukstums (59)
-Sveiks, Mikael, - es nomurminu. Es saprotu, ka atrodos bandā. Man blakus atrodas tādi paši slepkavas, kā pie Džoisa, tikai šo slepkavu vadonis ir solījis man palīdzēt. Vai es esmu izdarījusi pareizo izvēli?
No lūkas izlien arī Tristens ar Āronu.
-Viss kārtībā augšā? – Mikaels jautā.
Ārons pamāj ar galvu
Tad vīrietis pievēršas Tristanam un viņa acis samiedzas.
-Kas ir viņš?
-Tristens, - draugs nosaka.
-Viņš ir mans ļoti labs draugs. Viņš visu zina un viņam var uzticēties, - es aši paskaidroju.
-Ja tu tā saki. Es domāju, ka jūs visu varēsiet paskaidrot rīt. Izskatāties tā, ka krītat nost no kājām. Andželika, - vīrietis uzrunā kādu melno sievieti ap trīsdesmit, kura panāk uz priekšu, - Ierādi viņiem gultas vietas un iedod viņai kaut ko ēdamu un dzeramu. Neticu, ka Džoisa plānā bija rūpēties par labklājību. Vikija, sakop Diandras brūces, ierādi dušu un iedod meitenei kādas drēbes. Visi pārējie atpakaļ gultās. Rīt būs gara diena, - Mikaels izdod pavēles un tad nozūd manam skatienam. Es apmulstu. Lai gan gulta un ēdiens izklausās lieliski, man likās, ka mēs ķersimies klāt atriebības plānam. Tomēr, es esmu vāja un izsalkusi un neprotestēju.
Andželika, ne vārda neteikdama, mūs abus ar Trisu, aizvada uz istabu un nozūd. Tā ir neliela istaba ar divām gultām. Triss uzreiz iekrīt vienā no tām. Es izbolu acis. Gan jau, ka viņš aizmieg uzreiz, par spīti tam, ka atrodamies naidnieku perēklī. Tad Vikija parāda man dušu un pati aiziet.
Es atbrīvojos no netīrā apģērba un nostājos zem siltās ūdens strūklas. Man sūrst un sāp visas maliņas tik ļoti, ja es kaut kur pieskaros, varētu sākt raudāt. Esmu tik ļoti nogurusi un izsalkusi. Tomēr es sakožu zobus. Man ir mērķis.
Es izkāpju no dušas un ietinos pūkainā halātā, ko kāds ir pakāris pie durvīm, un dodos atpakaļ uz istabu. Gaitenis ir garš, visapkārt ir durvis. Sajūta tāda kā kojās. Istabas un gaiteņa galā kopīga vannasistaba. Atveru savas istabas durvis. Tur atrodas abas sievietes. Vienai rokās ir paplāte ar ēdienu, otrai ar medicīnas piederumiem.
Tad es aptveru, cik drausmīgi, mežonīgi izsalkusi esmu. Es neesmu ēdusi trīs dienas. Es pieskrienu pie paplātes un paķeru pirmo, kas pagadās pa rokai. Tā ir brīnišķīga tītara, siera un tomāta sviestmaize. Liekas, ka nekad dzīvē neesmu ēdusi neko labāku. Es nevaru ēdienu sakošļāt pietiekami ātri. Kad apēdu pirmo sviestmaizi, ķeros pie nākamās un aiznākamās. Tad izdzeru arī tēju, kas man tiek piedāvāta, jo jūtu, ka no sviestmaizēm paliek nelabi.
-Paldies, - es nomurminu un paskatos uz Andželiku. Sieviete tikai uz mani drūmi pablenž un aiziet prom neko neteikusi.
-Es apkopšu tavas brūces, - nosaka Vikija.
Es pamāju ar galvu.
-Novelc halātu, - viņa pavēl. Es savelku jostu ciešāk un paskatos uz guļošo Trisu.
-Tavs draugs guļ. Un es esmu ārste, - viņa jau laipnāk saka.
Es nopūšos un novelku halātu.
Vikija viegli pieskaras greizumam uz mana pleca, kas ir visdziļākais. Tas ir griezts ar nazi un vēl joprojām asiņo. Es ievaidos.
-Vai man tev iedot kaut ko pret sāpēm?
Es dedzīgi pamāju ar galvu, un viņa iespricē kaut ko manā vēnā.
Sieviete kādu brīdi mani izmeklē. Viņa sašuj pāris griezumus, dezinficē asiņojošās brūces, tad pārsien, uzsmērē kaut kādu ziedi man uz zilumiem. Viņa to visu dara klusēdama un ir neko nekomentē. Domāju, ka viņa pie tā visa ir pieradusi.
-Tas šobrīd viss, - viņa nosaka. – Tagad ej gulēt un rīt es atkal tevi apraudzīšu. Te būs drēbes, kurās gulēt. – Viņa norāda uz kaudzīti baltu drānu.
-Paldies, - es nomurminu.
-Tāds mans darbs, - Vikija atbild un pamet istabu,
Es esmu tik nogurusi, ka viss apkārt griežas. Uzvelku pidžamu un palienu no segas. No labsajūtas gandrīz ievaidos. Gulta ir patīkami mīksta. Manas brūces ir apkoptas un man šobrīd nekas nesāp. Esmu paēdusi un padzērusi. Mani neviens rīt nesitīs. Bailes ir pazudušas. Jūtos tik pateicīga Mikaelam.
Beidzot es iegrimstu dziļā un mierīgā miegā, zinot, ka rītdiena būs gaišāka.
Cik maz gan vajag laimei.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Aukstums-61/735350">Aukstums (61)
