Nākamajā dienā ierados skolā un drudžaini devos pie sava skapīša. Galvā šaudījās dažādas domas. Tās pārvērtās vētrā, kad pie manis pienāca Paipera.
“Sveika, draudzenīt.”
Pamāju ar galvu un atvēru skapīti. Meitene sāka pļāpāt par to kā centrā kafejnīcā viņai piecirta kāds svešs puisis, taču meitene šo atšuva. Tad meitene man stāstīja kā devās uz mājām un nespēja sazvanīt Aleksi līdz vieniem naktī.
“Tad šis izdomāja man piezvanīt. Piedzēries. Vai nav kretīns?”
“Droši vien, ka ir.”
“Tu neklausījies, ko es teicu.”
“Kāpēc tu tā domā?”
“Kopš kura laika tu piekrīti jēlībām, kuras es saku par mūsu draugiem?”
Izņēmu vajadzīgās grāmatas, aizvēru skapīti un ielūkojos meitenes sejā. “Kopš šodienas?”
“Kas tad tev iekodis?”
“Trešdiena.” Nevērīgi meitenei atbildēju. Paipera sakrustoja savas rokas pirms vēdera un ieņēma aizsargāšanas pozīciju.
“Nē, te kaut kas nav tīrs.”
“Nav laba diena. Tas ir viss.”
“Tiešām?”
“Tiešām, Paiper.”
“Lai tā būtu.”
“Labi.”
“Izpildīju uzdevumus angļu valodā?”
“Kā tad savādāk?”
“Iedosi norakstīt?”
“Labi.”
Tad Paipera iegrima pārdomās par to kā angļu valodas skolotājs sen nav mums devis brīvu dienu bez mājasdarbiem.
“Bez mājasdarbiem tu izlaistos.”
“Esam jau izlaidušies. Lielākā daļa no mums tos nepilda.”
“Es to vēl daru.”
“Bet tu esi tu.”
“Ko tu ar to domā?”
“Tu esi Amanda, kas vienmēr visu izdara.”
“Un?”
“Ne visi ir tādi kā tu.”
“Kādi?”
“Apņēmīgi, uztraucas par atzīmēm, apzinīgi un tā tālāk.”
Mēs ar Paiperu iegājām angļu valodas klasē. Tā bija vēl pustukša no mūsu skolas biedriem.
“Tas, ka esmu tik ļoti apņēmīga, tavā skatījuma ir slikti?”
“Nē, tieši otrādi. Tu esi viena no tiem retajiem, kas dzīvē vēl vēlas kaut ko sasniegt. Tu apzinies, ka dzīve neko nedāvina un visu ir jāiegūst pašam.”
“Bet tā nav.”
“Kas tieši?”
“Dzīvē tu ne sūda neiegūsti par saviem smagajiem pūliņiem.” Paiperai asi atbildēju. Mana atbilde pat mani pārsteidza.
“Sasodīts, Amandiņ, tu lamājies!”
“Atvaino.”
“Nē, viss kārtībā. Tikai nepierasti, ka tu izmanto tik asus vārdus.”
“Kā jau teicu – šodien nav mana diena.”
Uzgriezu klases durvīm muguru un lūkojos ārā pa logu. Pārdomāju vakardienu un visu, ko es biju izdomājusi darīt. Man bija nepieciešams sadraudzēties ar Klāvu vēl vairāk, lai iekļūtu viņa draugu lokā, uzzinātu, kurš ir galvenais narkotiku dīleris un nodod šo ļauno cilvēku policijai.
“Mūsdienās ir pārāk daudz to, kuri izbrauc uz citu rēķina, lai sasniegtu panākumus. Kamēr kāds cits lauž savus kaulus smagā darbā, tikmēr tie lēkā par nabaga mugurām, skaļi kladzinot, ka pārstāv tos nabagos un ir par tiem labāki. Ar ko? Ar saviem melīgajiem saukļiem un teicieniem.”
“Tikko man radās tāda sajūta, it kā tu par mani zobotos.” Paipera man sacīja. Palūkojos uz meiteni un pasmaidīju.
“Tas nav domāts par tevi.”
“Burvīgi.” Paipera atbildēja un pagriezās pret durvīm un iesmējās. “Tavs princis ir ieradies.”
Apgriezos apkārt un ātri devos pie Rainera, lai puisi cieši apskautu.
“Sveika, sen neredzētā.” Puisis smejoties sacīja, kad atlaidu savu ciešo tvērienu no viņa.
“Tu man pietrūki.”
Rainers palūkojās man pār plecu un pamāja ar galvu. “Smags rīts?”
“Tu pat iedomāties nevari, cik grūti ir tēlot viņas klātbūtnē.” Klusi puisim sacīju.
“Varbūt vēlies ar mani sēdēt angļu valodas stundā?”
Mazliet apdomāju puiša piedāvājumu, bet atteicu. “Nē, es nedomāju sevi norobežot no viņiem.”
“Dari kā zini. Piedāvājums vienmēr ir aktuāls.” Rainers noglauda no manas sejas matu cirtu, kas bija nepamanīti tajā iekritusi.
“Jūs esat tik saldi.” Paipera komentēja, kad atgriezos pie meitenes. “Tas man liek ilgoties pēc tiem laikiem, kad mēs ar Aleksi tādi bijām.”
“Žēl?”
“Ļoti. It sevišķi tad, kad tev uznāk domas par to, ka esi iegrimusi rutīnā un tev vajag kaut ko jaunu, jo tas vecais tev vairs nešķiet pietiekami labs. Jaunas vēsmas vienmēr ir labākas par ikdienu.”
“Tikai nesaki, ka esi domājusi par šķiršanos no Aleksa.” Meiteni ķircināju, taču Paipera veltīja man nopietnu skatienu.
“Esmu gan. It īpaši brīžos, kad puisis sāk čīkstēt par to, cik grūti viņai ir sadzīvot ar savu tēvu. It kā tā ir mana problēma, ka ģimenes situācijas puisis nespēj nokārtot?”
“Ir tik traki?”
“Ir vēl trakāk par traki.”
“Es nezināju, ka Aleksim ir tik ļoti stingrs tēvs.”
“Viss slēpjas biznesa problēmās. Es ceru, ka vecumdienās nebūšu tik ļoti apdullusi ar naudas peļņu. Jo savādāk es būšu sasodīti kaitinoša saviem bērniem.” Paipera sāka skumji smieties un es pamasēju meitenes plecus, kas bija saspringuši. “Paldies, tas man bija vajadzīgs.”
“Vienmēr laipni.”
Tad meitene no manis norakstīja mājasdarbu un tieši pēc tam sākās angļu valoda. Tā pagāja ātri, kā arī pārējās stundas tāpat, līdz pienāca pusdienlaiks. Ar Raineru biju sarunājusi aiziet līdz kafejnīcai, kas atradās netālu no skolas.
“Tu mani pametīsi puiša dēļ?” Paipera man prasīja pie skolas ārdurvīm. Smejoties piekrītoši pamāju ar galvu, uz ko meitene sašutusi nogrozīja galvu, taču ļāva man iet, kad sagaidīju Raineru. “Tikai atved viņu atpakaļ, Rainer!”
“Neuztraucies par to!” Puisis atbildēja un saķēra mani aiz rokas, lai mēs kopīgi dotos ārā no skolas ēkas. Netālu no skolas stāvēja pīpētāju bariņš, kuri mūs abus nopētīja. Starp viņiem bija arī Klāvs. Centos no puiša skatiena izvairīties, tāpēc lūkojos uz savām kurpēm.
“Nebaidies, esmu tev blakus.” Rainers man sacīja, kad pagājām garām bariņam. Pamāju ar galvu un saspiedu puiša plaukstu ciešāk. Vismaz tagad vairs nebiju viena. Man blakus tagad bija Rainers.
