Kad es biju bērns, es un mana ģimene pārvācāmies dzīvot uz lielu, vecu divstāvu māju ar lielām, tukšām istabām un čīkstošu grīdu. Abi mani vecāki strādāja, tāpēc bieži vien paliku mājās viena, kad pārnācu no skolas. Vienu agru vakarpusi es pārnācu mājās un tā vēl bija tumša. Es iesaucos:``Maaammm?!`` un izdzirdēju viņas balsi sakām:``Jaaaa?`` no augšstāva. Es atkal iesaucos, kāpjot augšā, lai pārliecinātos, kurā istabā viņa ir, atkal ieguvu to pašu atbildi:``Jaaaa?``
Mēs tajā laikā remontējām māju un atrast pareizās istabas bija grūti, jo tur bija jāstaigā kā labirintā, bet viņa bija vienā no tālākajām istabām. Es nejutos droši, bet tad es nodomāju, ka tas ir tikai normāli, tāpēc aizskrēju līdz tālākajām durvīm, lai redzētu mammu, zinādama, ka tad, kad ieraudzīšu viņu, nomierināšos. Kad jau sniedzos pēc durvju roktura, lai tiktu istabā, pēkšņi izdzirdēju kā attaisās mājas durvis un mamma iesaucas:``Mīļumiņ, vai esi mājās?`` ļoti saldā balsī. Es atlecu prom no durvīm un skrēju lejā pie viņas, bet es apstājos, kad tiku pie kāpnēm, durvis lēnām attaisījās un nokrakšķēja. Kādu laiciņu durvis stāvēja vaļā, bet tad es ieraudzīju kādu dīvainu radību, bet es nezinu, kas tas bija, tomēr tas uz mani skatījās.
