local-stats-pixel

Atver acis pusnaktī /82

101 0

Heyy, sveiki, spoki un spocenes! Kā jums patīk laiciņš aiz loga?

Ja tev liekas par vēsu, tad sagatavo sev tējas krūzi un iekārtojies ērtāk - nākamā Atver acis pusnaktī daļa ir klāt!

Iepriekšējā: šeit.

Atvainojos par kļūdām!

Lasi un izbaudi!

...

- Bļāviens, Laine, beidz atrasties tik tuvu manai sejai! - iesaucos pirms meitenes plauksta smagi uzgūla manai mutei. Centos atbrīvoties, taču viņa bija pārāk spēcīga.

- Ššš, - meitene nošņācās, - esi klusa!

Nomierinājos un viegli pamāju ar galvu. Laine pasmaidīja, noņemot roku. Meitene klusu piegāja pie savas gultas, lai, mirklīti parakājusies, no matrača apakšas izvilktu nazi. Man atkārās žoklis.

Ar žestu norādījusi, lai ciešu klusu, viņa nobēdzināja nazi aiz muguras un mierīgi apsēdās uz gultas. Soļi ārpusē tuvojās, taču vēl pirms bija iespēja saskatīt nācēju, Laine pieleca kājās un pieskrēja pie restēm.

- Derek! – priecīgā čukstā iesaucās meitene, - Šeit!

Beidzot arī minētā persona parādījās manā redzeslokā. Nācējs gan neizskatījās diži vecāks par mani. Kā gan viņš varētu mūs izglābt?

Un tad es sapratu patiesību – mani jau neviens glābt nenāca. Manas cerības sašļuka vēl straujāk nekā balons, kuram izlaiž gaisu. Teju greizsirdīgu skatienu vēroju, kā Lainei tiek pastiepta roka, un meiteni izrauj laukā no kameras. Es paliku viena… Un viņa vēl teica, ka nevienam nekad nav izdevies no šejienes izbēgt.

Sirdij sāpēs sažņaudzoties, izlīdu no gultas un iekārtojos uz galdiņa.

- Luīze, - nočukstēju, iedomājoties par savu dvīņumāsu. Vai arī viņu sagūstīja un iemeta Nāves Bunkurā nomirt badā? Nē, es jutu, ka viņa ir kaut kur tur laukā un viņa ir dzīvāka par dzīvu. Vismaz tas bija iepriecinoši.

Nopūtos un sāku bakstīt restes. Pēkšņi mani pārņēma niknums, un es triecu dūri cauri restēm pret logu. Šokēta saņēmu strāvas triecienu un tiku aizsviesta uz telpas vidu, kur sāpīgi piezemējos uz muguras.

Izmisumā iekliedzos – man nebija iespējas aizbēgt. Ja arī bija, tad stipri zemāka par nulli.

Gulēju uz grīdas, kamēr pār vaigiem aumaļām lija asaras. Es biju nolemta, nolemta nāvei. Lēnai un mokošai bada nāvei!

Iekaucās sirēnas un mierīgā, miglainā ainava aiz loga iekrāsojās sarkana. Piecēlos sēdus – trauksmes signāls.

Gaitenī atskanēja satrauktu soļu dipoņa un kamerā iemetās tikko no šejienes izbēgusī meitene.

- Kas notiek? – vaicāju, neizsakāmi priecājoties par to, ka meitene atgriezusies. Tiesa, tagad viņa nepavisam neizskatījās izmisusi un tuvu salūšanai – Laine stāvēja taisnu muguru, ar mugursomu uz muguras, apkrāvusies ar kaudzi dažāda veida ieroču. Arī viņas draugs bija ticis pie kā līdzīga, taču viņam pie kreisā sāna karājās kaut kas, kas atgādināja nelielu ložmetēju.

- Ak, tas laikam ir mūsu nopelns, - Laines sejā bija atplaucis vēl iepriekš neredzēts smaids – ļauns un alkatīgs. Man uzmetās zosāda, jo šādi meitene izskatījās sasodīti baisa. Redzot kādu ar šādu sejas izteiksmi, trīs slepkavības vēl būtu mazākais, ko es varētu pieņemt kā kāda nodarījumu.

- Ķer, - meitene pameta man sudrabainu šaujamo, - esi uzmanīga – ja šausi, tad… šausi ar vērienu.

Tā bija pirmā reize, kad es kaut ko līdzīgu turēju rokās un, patiesībā, ilgojos, kaut varētu šo priekšmetu aizmest labi tālu.

- Ko mēs darīsim? – piepeši bija atgriezusies gan cerība, gan cīņasspars.

- Laidīsimies lapās, - neģēlīgais smīniņš nenozuda no meitenes sejas.

- Ja jūsu dēļ ir ieslēgusies trauksme, tad tu iedomājies, ka mēs vienkārši varēsi izsoļot laukā? – ar plašu vēzienu norādīju uz durvju pusi.

- Bet mums jau nav jāiet pa gaiteni, - atmirdzēja sniegbalta zobu rinda.

- Derek, - atskatījusies pār plecu, meitene uzrunāja savu sabiedroto, kas pamāja ar galvu uzstutēja uz pleca savu ieroci.

- Palec malā, - Laine aicināja, pati izpildīdama doto instrukciju. Man nebija nekāda motīva viņu neklausīt. Atskanēja pērkona grāvienam līdzīgs troksnis un tad sprādziens, kura rezultātā izbira siena un logs.

- Pazūdam! – mani parāva aiz rokas un nākamajā mirklī attapos straujā kritienā lejup. Ļāvu vaļu panikas pilnam spiedzienam. No vienas nāves izbēgu, bet otras skavās dodos.

Uzmirdzēja sudrabaina gaisma un samanīju tuvojamies zemi, kad pēkšņi kaut kas mani saķēra aiz vidukļa un līgani uzvilka augstāk debesīs. Pagāja laiks, līdz sapratu, ka man vairs nedraud nosišanās un es varu beigt spiegt. Vēl mirklis, līdz attapos, ka dzirdu spārnu vēdas. Es lidoju!

Pacēlu galvu augšup un apjuku - es atrados milzīga, sudrabaina ērgļa nagos.

Ak, jā, turpmāk jaunu nodaļu pievinošu tikai pusnaktī. Tas tā, zināšanai. ;)

101 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Ah :)
0 0 atbildēt
Superīgi!!
0 0 atbildēt