Sveiki, spoki un spocenes, te jau atkal es un arī turpinājums manam stāstam.
Iepriekšējās nodaļas meklējamas manā profilā.
Sorry par kļūdām!
Lasi un izbaudi!
...
Pēc tam nebija vajadzīgs ilgs laiks, lai Laine un Dereks iekristu dziļā miegā. Es paliku nomodā, atstutējusies pret koku ar vienu no Dereka šaujamajiem klēpī. Bijām sarunājuši naktī uz maiņām palikt nomodā un sargāt, ja nu gadījumā nesenais viesis atgrieztos. Nesapratu, kāpēc abi tā baidījās – dzīvniekam nebija ne vainas.
Jo ilgāk sēdēju, jo vairāk domāju, vai man izdosies piekļūt viņam vēlreiz. Beigās neizturēju un piecēlos kājās, tad pārdomāju un atkal apsēdos. Ja nu otru reizi brīnumi nenotiek?
Luīze negulēja. Es to jutu. Kaut kas māsu ļoti nomāca. Un šis kaut kas bija saistīts ar mani. Tas bija nepatīkami, un man uzmetās zosāda. Luīze zināja, ka man draud briesmas. Atkal piecēlos kājās. Kaut kam bija jābūt tuvāk, nekā es domāju.
Pienāca laiks, kad beidzās mana maiņa, un es piegāju pamodināt Dereku. Puisis momentāni atvēra acis un pieleca kājās, izvilkdams garu dunci, gatavs uzbrukt.
- Ei! Tā esmu tikai es! – steigšus iesaucos, gandrīz uzmodinot Laini. Puisis atviegloti nopūtās un, man par prieku, nobēdzināja asmeni.
- Esi modrs, - bažīgi nočukstēju, - mums tuvumā kaut kas ir.
Dereks pamāja ar galvu un iekārtojās postenī, kamēr es ierāpos kārtējā Laines improvizētajā teltī un likos uz auss. Šī pasaule bija slavējama ar to, ka es varēju iekrist ciešā, bezsapņu miegā, jo pamodos tikai no rīta. Pārsteigta secināju, ka man uz sejas krita karsta dvaša. Atverot acis, pamanīju Dereka seju ļoti, ļoti tuvu manējai, tad arī sajutu viņa roku ap sevi. Vienu mirkli, vai viņš bija mani apskāvis pirms aizmiga vai pa miegam?
Lai vai kā, nealku atbildes, jo mani nesimpatizēja ne viens, ne otrs variants. Es biju šeit ieradusies, lai atrastu savu māsu, nevis kādu, kurš manī būtu ieķēries. Gulēju un domāju, ko darīt: mēģināt klusi izslīdēt no Dereka apskāviena, lai gan tad viņš noteikti pamodīsies, vai arī vienkārši izlikties vēl aizmigusi, kad puisis modīsies. Izvēlējos variantu numur divi, lai izvairītos no neērtas situācijas, un man pat izdevās iekrist nelielā snaudā.
Dereks pamodās un, pirms izlīst no telts, liegi noglāstīja man matus. Tātad, pa miegam netiku apskauta nejauši. Nez kāpēc šī ziņa man nelikās tik iepriecinoša.
Nemaz nesteidzos izlīst dienasgaismā, taču mums bija jākustas, par to vairs nešaubījos ne nieka.
- Viss mierīgi? – apvaicājos Lainei, kas visai enerģiski, varbūt pat pārāk, centās apdzēst ugunskuru. Meitene paskatījās uz mani un pamāja ar galvu.
- Lai arī mani nepamet sajūta, ka mēs esam nokļuvuši kāda redzeslokā, - viņas pleci notrīsēja. Nolēmu pateikt, ka arī man ir līdzīgi.
- Un mums tikai par sliktu nāk tas, ka vakar aizbēga čečeroniči, - meitene drūmi piebilda un sabrucināja telti, - mēs atkal esam kājniekos.
Manā galvā sarosījās kāda doma.
- Es ātri līdz mežam, - noteicu, un sajutusi Laines vaicājošo skatienu, piestarpināju, - daba sauc.
Meitene iesmējās.
- Tikai nekavējies, mums šodien ir jākustas ātrāk, - balsī ieskanējās neviltotas bažas. Saprotoši pamāju un aizmetos kokos.
Apjuku, nonākusi svešajā florā. Vienai te pat likās mazliet baisi. Noriju siekalas.
- Minka, minka, minka, - lauzīju rokas, nezinot, kā lai sasauc savu vakardienas draugu, taču šī zeme bija brīnumu pilna un, paejot gabaliņu uz priekšu, pamanīju sudrabaini plankumainu asti rotaļīgi kūļājoties aiz koka. Pasmaidīju un apstājos.
- Kis, kis? – vaicājoši piešķiebu galvu. Aiz koka pavīdēja zaļa acs, un tad kaķis izleca no aizsega un strauji pieskrēja klāt, spēji apstājoties un pieliecot galvu.
- Jaukumiņš, - plati pasmaidīju un sāku glaudīt dzīvnieku. Atkal atskanēja dobjā murrāšana, kas sasildīja sirdi līdz pašiem dziļumiem. Man vajadzēja to kaķi paturēt.
- Es pat nezinu, vai tu mani saproti, taču es tikai gribēju vaicāt, vai nevēlies būt mans kaķis? – tas izklausījās makten dīvaini, taču es jutu, ka man tā ir jādara. Kaķis pieglaudās man klāt, ka man vajadzēja diezgan nopūlēties, lai saglabātu līdzsvaru. Laikam jau tas bija uzskatāms kā piekrišana.
- Tad jau tev vajadzēs arī vārdu, - klusi, domīgi novilku. Es gribēju iedot viņam skaistu, bet tajā pašā laikā biedējošu vārdu.
- Kā būtu ar…? – pastiepos pirkstgalos, lai varētu pakasīt dzīvniekam aiz auss. Tiešām man nebija ne mazākās nojautas, kā lai viņu nosauc. Sajutos kā Laine, kas vakar stundām ilgi domāja vārdu čečeroničam.
- Es padodos, - iesmējos un paslēpu seju dzīvnieka pūkainajā kažokā. Viņš klusi ieņaudējās. Cik nu klusi to spēj tik liels kaķis kā viņš.
- Vai es drīkstu izdomāt tev vārdu pa ceļam? – apvaicājos. Piekrītošs ņaudiens un dzīvnieks pieliecās, lai es varētu uzrāpties tam mugurā. Ērtākais pārvietošanās līdzeklis, kādu līdz šim biju izmantojusi.
Devāmies atpakaļ uz klajumu, taču, pirms iziet gaismā, nokliedzos Nešaut, jo, zinot Laini un Dereku, mans mīlulis drīz vien varētu būt tikai mirušā dvēsele.
- Nu ko, sēnes, dodamies? – sasmējos par savu ceļabiedru izbiedētajām sejas izteiksmēm.
