Šodien no rīta pamodos ar smagu sirdi. Es sapratu, ka mīlestība ir laime un prieks, bet tajā pat laikā arī ciešanas. Es daudzreiz esmu kļūdījies attiecībā uz meitenēm esmu iemīlējis sliktās, ar sliktu reputāciju, ne tās labākās, bet man bija vienalga ko par viņām domā citi. Un tad es satiku vienu meiteni, nu tiešām vislabāko, bet viņai bija puisis, ko es uzzinaju tikai pēc laika, jo viņa man to neteica, bet pateca to kad jau bija par vēlu, kad jau biju viņu iemīlējis. Laiciņu vazāja mani aiz deguna. Un vot, atkal aplauzos. Es nedaudz padomāju, vai viņa guva prieku, gandarījumu no tā, ka man čakarēja prātu? Bet kā man teica viens labs draugs, sāpes dara mūs stiprākus, un ta arī ir. Es esmu kļuvis stiprāks. Tagad esmu nocietinājis savu sirdi un nākamreiz kad iemīlēšos iemīlēšos pa īstam un īstajā. To es zinu, es to jutīšu. Un lūk arī pēdējais dzejolis Viņai. Ar šo dzejoli es no viņas atvados.
Kāpēc gan Tu tā dari?
Tas sāp,
Tas ir viss ko Tu vari?
Bet varbūt Tu arī spēj mīlēt,
Mīlēt mani tā kā es mīlu Tevi?
Saki man!
Kas Tev no manis ir vajadzīgs gan?
Vai Tu tikai mani izmantoji?
Bet varbūt tomēr mīlēji...?
Pierādi man to,
Spējīga esi Tu uz ko?
Atbildi man!
Bet tomēr saprotu es vienu,
Saprotu, ka attiecībā uz Tevi es kļūdījos,
Jo dziļāk savā sirdī neieskatījos.
Es biju apžilbis no Tava skaistuma,
Un tagad pats ciešu no sava akluma
Visi tie vārdi ko Tu man teici,
Tie bija tukši,
Tuksi itka būtu izkliegti vējā,
Ko vējš triec Tev atpakaļ sejā!
Saki man vienu,
Kāpēc Tu mani izmantoji?
Kāpēc Tu mani iekāroji?
Pasaki man tikai šo,
Un iešu es uz savu pusi
Atpakaļ neatskatīdamies, klusi...!
