Tā, kā viņas būtu māsas vai pat dvīnes. Līdzība bija pasakaina. Šķita ka priekšā pat stāv mana mamma nevis Leonīda. Kapēc es agrāk nebiju ievērojusi šo līdzību? Atbildi es jau zināju, bet bija kauns atzīties. Tapēc ka biju pārāk aizrāvusies savā ienaidā pret viņu, ka pat nepamanīju viņas līdzību. Mammas mammu un tēti es nepazinu, jo viņi bija manu mammu atstājuši bērnu namā. Tik necilvēciskā veidā. Pat iedomāties nevarēju, kā viņa spēja manu mammu vienkārši pamest bērnu namā un pie tam viņai bija 5 gadi. Mamma man nestāstīja, kā tas ir noticis, bet pastastīja ka viņa to dienu atceras perfekti. Varbūt Leonīdas vecāki bija arī manas mammas vecāki. Es mēģināju atcerēties, kā izskatījās Leonīdas vecāki. Viņiem jau bija sirmi mati un briles uz acīm. Pēc vecuma viņi noteikti bija 2 reizes vecāki par manu mammu.
“Sveika.”kāds iztraucēja manas pārdomas.
Es aši palūkojos atpakaļ. Aizmuguras man stāvēja sieviete ap 45 gadiem. Viņai bija rudi mati kuri bija nekārtīgi sakārtoti. Viņa bija ļoti tieva un virsū viņai bija džinsi ar asins sarkanu T kreklu. Viņai bija īpatnējs smaids. Sieviete smaidīja it kā gaidītu no manis kaut ko. Es lūkojos viņas sejā ar nelielu pārsteigumu.
“A, kas tu tāda esi?”es ļoti neveikli noteicu.
“Tava tēta mīļāka.”viņa pavisam mierīgi noteica.
Ko mīļākā? Viņa bija 1000 reizes sliktāka par manu mammu. Ieskatoties viņas sejā varēja redzēt vecuma pēdas.
“Neticu! Tu esi pārāk neglīta un pārāk veca!”es aši nokliedzu un ar noietnu skatienu viņu novēroju.
Viņas sejas izteiksme mainījās. Viņa kļuva dusmīga. Seja savilkās un dusmās viņa pienāca man klāt.
“Tu esi izlutināta mauka!”viņa noķērcās un notupās man līdzās.
“Nu ko darīsi? Man ir vienalga!”es nokliedzu un centos piecelties.
Šoreiz man izdevās piecelties un es varēju stabili stāvēt uz abām kājām.
“Zini tava mamma bija tāda pati, kā tu! Tik pat nekaunīga un izlutināta. Varbūt tevi tas neuztrauks, bet tu tiko nogalināji savu tanti!”viņa nobļāva un sāka skaļi smieties.
Tā tad manas aizdomas apstiprinājās. Es biju nogalinājusi savu tanti.
“Man vienalga! Viņa man uzbruka.”es mierīgi un bez bēdām to pateicu.
“Vispār manis tas neintresē! Labi man jādodas prom.”viņa klusām noteica un cēlās augšā.
“Un, kā tu domā tikt ārā bez manis?”es mierīgi jautāju.
Tad es pasmaidīju un rokas uzliku uz viņas pleca. Viņa riebumā nodrebēja un iekatījās manās acīs.
“Tu vēlies dzīvot?”viņa man jautāja.
“Protams!”es noteicu un saspiedu viņas plecus.
“Tas labi tad pirmkārt noņem no manis rokas!”viņa teica.
Es noņēmu no viņas rokas. Tas bija slikti darīts, jo kā es tās noņēmu viņa ar rokā iesita pa galvu un pagrūda atpakaļ. Es nokritu zemē.
“Mani neviesns te neizrīkos un it īpaši tu!”viņa noteica un pieliecās pie manis.
“Vēlies izbaudīt tās pašas sāpes ko juta Leonīda?”viņa man jautāja un savas rokas uzlika man uz kakla.
Es neko nedarīju. Tikai skatījos uz viņu.
“Vai man laikam bija tev kaut kas jāpasaka!”viņa uztraucoši noteica un noņēma savas rokas no manis un izslējās.
“Tev ir dvīņu brālis!”viņa to teikdama notupās un ieskatījās manās acīs.
