Arlabunakti, dāmas un kungi.
Tātad - es kā jau katru rītu pieceļos ar smaidu uz sejas. Ar tādu smaidu, kas paskaidro, ka esmu dzīvs un viss ir vietā. Un kā jau katru rītu es pieeju pie loga, lai paskatītos uz mūsu brīnišķo pilsētu - Rīgu, kuru, protams, es neredzu, jo no Alūksnes namiem to nevar ieraudzīt. Lai vai kā, pēc šī rīta rituāla man ir jāiet un jāpabrokasto, lai varētu nākošajā rītā atkal piecelties dzīvs un smaidīdams.
Šī diena bija savādāka nekā citas, jo šoreiz man bija jāsteidzās. Mani gaidīja. Ļoti gaidīja. Tik ļoti gaidīja, kā pat mātes negaida savus bērnus 9. mēnesī. Dažreiz pat 10. mēnesī. Un es nospriedu - ja jau mani tik ļoti gaida, man jābūt ātrākam nekā parasti. Domāts, darīts. Ātri apēdu savus Kellogus un grasījos jau ģērbties, bet mans kuņģis man pavēstīja neatliekamas ziņas - karalis brūnais grib tikt ārā. Tā nu es aizskrēju uz tualeti barot savu podu. Bet to vajadzēja darīt ātri, ne tā kā parasti, sēžot uz šī troņa un apdomājot dzīvi, nē, šoreiz vajadzēja būt kā zibensbultai. Es kļūdījos. Novilkdams bikses un apsēzdamies, es stūmu ārā, cik vien spēka. Tas bija ātri - 3-5 sekundes, un tas jau gozējās poda ūdeņos. Kamēr viņš priecājās par jauno dzīvi, es pilnā rīklē skraidīju pa tualeti kliegdams un spiegdams, jo ānuss iesāpējās tā, itkā ozolu tur būtu iespraudis (es nezinu, kā tas ir, es tikai pieņemu, ka nav patīkami). Sievietes nedzemdē bērnus tā, kā es šorīt padirsu. Un es sapratu - draugi, lai cik ilgi jūs gaidītu, vienalga kas jūs gaida - draugs, māsa, brālis, prezidents utt. - dirsiet lēni un savdzīgi, dirsa ir tikai viena - tā ir jāsaudzē.
