Čāu visiem kas šo te lasa!!
Nolēm uzcep stāstu.Tas ir svaigs :D
P.S Plz komentējiet!
P.S.S Padodiet kādas idejas par stāsta nosaukumu!
P.S.S.S Sorry par lielajiem burtiem.
Ievads.
Esmu Olīvija Mērija Lonbaitera.Es dzīvoju puspamestā pilsētā,nelielā mājā kopā ar abiem vecākiem.Netālu no manām mājām atrodas tumšs un noslēpumains mežs.Esmu tajā bijusi tikai pāris reižu,jo tajā notiek šausmīgas lietas.Pēdējā laikā esmu redzējusi mežā stāvam vairākus tumšus stāvus.Tie tikai stāv un lūkojas uz mani.
Zinu,izklausās dīvaini,bet mūsu mazajai pilsētai ir savs laikraksts.Mans tēvs tur strādā par redaktoru.Toties mana māte glezno.Viņa savus darbus izstāda tukšā radošo darbu veikalā.Es...es eju priekšpēdējā klasē vietējā vidusskolā.
1.Nodaļa.
Es pamodos.Māte pelēkā zīda halātā ienāca manā istabā un atvēra aizskarus.Es samiedzu acis un nožāvājos. -Manu Olīviņ,mosties.-mamma no manām kājām noņēma segu un nostājās pret manu gultu. -Mamm lūdzu vēl drusciņ.-es nomurmināju un atkal aizvēru acis. -Olīvij,nekaitini mani.Lien ārā.Brokastis jau stāv uz galda.Dvieļi ir uz veļasmašīnas,ja vajag dušas želeja ir skapī.-mamma skarbi pasacīja un palūkojās uz mani ar niknu skatienu. -Labi ar tevi nav jēga ķīvēties.Kas brokastīs?-es ar vienu kāju iekāpu čībā,bet ar otru kāju meklēju otru čību. -Brokastīs ir ceptas olas.-mamma ar nelielu pauzi paziņoja.Mana seja saviebās.Man riebjas olas.IT SEVIŠĶI JAU CEPTAS!!! -Velns mamm.Tu zini ka man riebjas olas.Ceptas olas.-es izkāpu no gultas un devos taisnā ceļā uz vannasistabu.Pa ceļam paķēru drēbes.Vienkāršu,bēšu džemperi,melnas bikses,īsas zeķes un visbeidzot savas mīļās,melnās kedas.
Esmu diezgan prasts cilvēks.Man nepatīk izcelties,turklāt esmu ietiepīga.Viena lieta man patīk.Ballītes.Man ir divas superstilīgas draudzenes kuras vienmēr izceļas,tad kādēļ man ir jāizceļas?To nekad nesaprotu.
Viena no manām draudzenēm ir Izija Kīrsa.Viņa ir meitene ar brīvdomātāja raksturu,viņai ir gari,brūni mati un zilas acis.Hobiji viņai ir tikai divi.Fotogrāfēšana un ēdiena gatavošana.Izija fotogrāfē ikvienu dzīves mirkli.Citreiz,viņa man pagatavo gardus braunijus,kuriem klāt piedzeram karstu šokolādi vai pienu,bet citreiz viņa man un Elizabetei pagatavo gardu cepeti.Ēdiena gatavošanā viņai ir talants.
Otra mana draudzene ir Elizabete Riversa.Viņa ir ļoti līdzīga manam raksturam un skatam uz dzīvi.Viņai ir īsi,sprogaini,blondi mati,kokbrūnas acis,bāla āda un rožsārti vaigi.Elizabete ir līdzīga porcelāna lellei.Bail saplēst.
Es drīz iesoļoju vannasistabā.Savu halātu noliku uz krēsla un pasniedzos pēc dušas želejas.Drīz jau biju dušas kabīnē un atgriezu krānu.Pagāja pāris minūtes līdz iznācu no vannasistabas.Mamma man bija atstājusi zīmīti un paspējusi uztaisīt man otras brokastis.Viņa aizbraukusi gleznot.Atkal.Mātes otrais mēģinājums pagatavot gardas brokastis bija nevisai izdevies.Tomēr labāk ir ēst nedaudz piedegušu karstmaizi nekā pretīgas olas.Mana roka pastiepās uz radio pusi un tiklīdz satvēru ieslēgšanas pogu –ieslēdzu to.Radio nedaudz čarkstēja,taču to varēja pieciest.Galvenais,ka tas iet un var dzirdēt jaunākās ziņas.Grozot frekvenču pogu apstājos pie kriminālziņu stacijas.Pa radio skaļruņiem varēja saklausīt diezgan zemu vīrieša balsi.Es sāku klausīties un ēst savas brokastis.Vīrietis sacīja,ka jau atkal kārtējo reizi no pilsētas pazuduši divi cilvēki.Mazs bērns un pieaugušais.Uztraukumam neesot pamata.Atkal viņi muld,ka tas ir tikai pazušanas gadījums un viņi paši nozaudējušies.Pekstiņi.Safabricēti pekstiņi.
Pēdējā laikā pilsētā cilvēki sāk uzrasties vairāk.Agrāk tā nebija.Vēl mežā sāku redzēt vilkus.Ja jāsaka precīzi,tad vilku barus.
Pavisam drīz biju iemalkojusi tasi kafijas un apēdusi mazu karstmaizi.Bija laiks braukt uz skolu.Par laimi,autobuss vēl nebija aizbraucis.Es ātri uzvilku mēteli,apliku somu ap pleciem un devos uz pieturu.
Ārā pūta viegls vējš.Laiks bija skaists.Putni čivināja,debesis bija zilas,saule spoži spīdēja.Viss kas vajadzīgs ideālai dienai bija šeit.
No muguras man soļoja Izija.Viņa dzīvojam no manis pavisam netālu. -Olīva!Olīva!Apstājies!-Izija skaļi smejoties man pieskrēja klāt. -Labrīt,putniņ.Dzirdēji ziņas? Džeiks Lethaters un viņa māsa Sisija pazuduši.Šausmīgi.Vai tik tie nav tie viltīgie radījumi kas te staigā apkārt? Lai vai kā mums ir kaut kā jāizbauda šī brīnišķīgā,agrā pavasara diena.-Izija paverot platāk acis palūkojās uz mani. -Izij,Džeiks ir pazudis?Es viņu vakarnakt redzēju.Lilijas ballītē,-es nolaidu skatienu un domīgi palūkojos uz savām kājām. -Nemuldi.Viņš vakar ap pusdivpadsmitiem naktī pazuda.Tā vismaz tētis teica.-Izija savus tievos pirkstus izlaida caur saviem garajiem matiem un nošķobīja lūpas. -Tajā laikā viņš bija ballītē...laikam.Vakarnakt pamatīgi piedzēros.Līdz bezsamaņai.Atceros to,kā tēvs mani veda mājās.-es izberzēju acis,pasmējos un saraucu pieri. -He,kāds bija pilns kā muca! Redzēju Elizabetes foto.Viņa arī tur bija.Tātad,tas liecina par to,ka dzert ir kaitīgi.-Izija spalgi sāka ķiķināt. -Izij,ja jau šodien ir piektdiena,tad varbūt tu un Elizabete palieciet pie manis pa nakti?Mani vecāki šodien nav mājās.Būs tikai rītvakar.Ko saki?-es uzsmaidīju Izijai. -Putniņ,jauka ideja.Labi,tikai jāiztaujā arī Elizabete.-viņa palūkojās uz mani un novērsa skatienu.Beidzot esam pieturā. -Olīvij,kādēļ autobuss tik ilgi kavē? Misis Prečersa taču ilgi negaidīs.Vienkārši aizsūtīs rakstīt paskaidrojumu par to,kāpēc tika nokavēta pati galvenā stundas daļa un es to netaisos darīt.-Izija skaļā balsī paziņoja.Pēc piecām,ilgām minūtēm pienāca autobuss.Mēs tajā iekāpām.
