Mīlestība ir tāds dīvains dzintars, ko nekā nevar aprakstīt, ne uzzīmēt, ne izstāstīt.Kad es to paņēmu, tas bija dzintara gabals, un man likās, ka tas dzied. Tā, kad es biju mazs, man pie gultiņas dziedāja māte. Nākdams jau mājup un apstājies atpūsties, es jutu, ka manī kāds skatās. Tas bija dzintara gabals. Viņš skatījās manī tā, ka man kļuva bezgala labi un es nejutu vairs nogurumu. Visu laiku vēl joprojām viņš manī tā skatās. Tā manī ir skatījušies tikai cilvēki, kas mani mīlējuši. ,Un dzintars pēkšņi pazuda un iemirdzējās tālumā kā zvaigzne. Es pazinu tūliņ — tas ir mans dzintars. Starp tūkstošiem un miljoniem zvaigžņu es pazīstu savējo. Pārnācis mājā, es to noliku uz galda, un man nekad ar to nav garlaicīgi.Jaungada naktī tas deg kā brīnumsvecīte, bet vakaros smaržo pēc priežu ziediem.Reizēm tas ar mani runā. Kad es piegurstu, viņš čukst tādus vārdus, no kuriem pāriet nogurums. Vēlu vakarā, kad visi aiziet gulēt noguruši, sāk runāt dzintars, un es varu iet tumsai un sienām cauri. Jo no visiem spēkiem vislielākais spēks ir Mīlestībai. Reizēm mans dzintars manī skatās kā lūdzot. Viņš lūdz mani kaut ko izdarīt, un es to visu varu izdarīt, piemēram, zvaigzni izglābt, kas iekritusi jūrā, saķert degošu lielgabala lodi un turēt ciet, līdz tā noslāpst. Es varu apturēt sitienam gaisā paceltu roku. Es varu apturēt visus lamuvārdus, un tie sakalst uz lūpām un nobirst kā saulespuķu čaumalas. To visu es varu izdarīt. Reizēm mans dzintars uz galda sāk ātri elpot, kā uztraukumā, kā garā skrējienā. Tad es zinu, ka kaut kur jāsteidzas. Kaut kur lauž kokam zarus, kaut kur gāž putniņam ligzdiņas, kaut kur labai sirdij pāri dara. Es ņemu dzintaru kabatā, un mēs skrējām. Kad man kabatā elpo dzintars, es varu skriet simtiem kilometru tālu nepiekusis. Un vēl viena burvestība ir manam dzintaram.Tas ļaunu cilvēku tuvumā nobāl. Kad es runāju ar cilvēku un redzu — dzintars nobāl, es kļūstu piesardzīgs, es saprotu: šis cilvēks nav labs, viņš tikai par tādu izliekas. Bet labu cilvēku tuvumā dzintars atdzīvojas, reizēm iemirdzas tā, ka man sirds noreibst un acīs sakāpj siltums. Tad cilvēki man saka: “Kādas tev siltas acis!” — “Tas no dzintara,” es saku. “Tas no dzintara.”
Tev patiks šie raksti
