Atkal dzīva 98

BEIGTA BALLE.

Sēžot vannā vienai, es atkal pārdomāju visu, kas bija noticis pēdējās stundas laikā. Kārtējā nodevība, lūk, kas, mana sirdsapziņa kliedza, bet es zināju, ka tā gluži nav taisnība. Neviens mani nebija nodevis, un vainīga pie visa biju tikai es pati. Nav brīnums, ka Reu negribēja ar mani runāt. Viņš noteikti zināja, kas noticis, un negribēja uzturēt kontaktus ar pa pusei jukušu personu. Ar manu problēmu bagāžu, man nemaz nebūtu tiesības cerēt uz normālām attiecībām vai sargāšanu no cita vīrieša puses. Māsa ar viņu kontaktējās, un nu droši vien draugam bija kauns un žēlums pret mani. Es viņu zināju pietiekoši labi, lai zinātu, ka puisis noteikti gribējis palīdzēt, to visu uzzinot. Tāds viņš bija.

Tomēr, man bija skumji un ļoti sāpēja. Reu man bija kā otrs Nikijs. Bet citādāk. Jau kopš vidusskolas laikiem viņš bija man kā cilvēks, pie kura skriet pēc palīdzības un sapratnes. Gadiem ilgi, līdz es nesāku savu jauno darbu, mēs runājāmies kā vēstuļdraugiem pienākas. Viņš zināja par cilvēkiem, ar ko satiekos es, un otrādi. Es zināju, raudāju, smējos par viņa likstām ar meitenēm. Kaut kur, sirds nostūrī šķita, ka liktenis grib, lai esam kopā. Taču Reu nekad neizturējās pret mani kā pret dāmu, bet kā pret draugu.

Domājams, ja viņam būtu jūtas, viņš mani uzaicinātu kaut kur aiziet, vai mēs vismaz tiktos. Vai arī to būtu izdarījusi es. Savai aizstāvībai gan jāsaka, es varēju viņu, protams, uzaicināt, bet es negribēju pazaudēt draugu. Man patika viņu mīlēt no attāluma. Galu galā, viņš mani nekad nebija pametis.

To izdarīju es, un manas dumjās dzīves izvēles.

Iegrimu ar degunu līdz putām un nopūtos ūdenī, sajaucot to burbuļos. Un ja nu viņš tur būs? Ko tad?

Es taču pat nezinu, kā viņš izskatās.

Varbūt Reu bija sieviete, es reiz biju domājusi. Šodien, šis variants pierādījās, ka nē. Viņam bija ļoti jauka balss. Ar dikciju kā tiem sporta žurnālistiem. Dobja, bet maiga. Tā viņam atbilda. Ak, ja vien es zinātu, kā viņš izskatās..

Atskanēja klauvējiens pie durvīm un es neveikli piesedzos ar putām, pievelkot tās ar plaukstām sev tuvāk. Mišela ienāca istabā, jau pilnā gatavībā. Mani mazliet sašūmēja māsas plikadīd-iskais izskats.

-Nu kur tu tik ilgi vari marinēties,- viņa nopukstēja un apsēdās uz vannas malas,- Es jau saliku mums somas, pasūtīju vakariņas un taksi. Bet tu vēl pat neesi no vannas izkāpusi,- māsa noburkšķēja un pašķēla manā virzienā šalti ūdens.- Es tev jau noliku drēbes. Taisies, jel.

-Drīz,- es rotaļīgi sacīju atglauzdama matus gar plecu. Godīgi sakot, man negribējās nekur iet. Bet māsa bija tik ļoti priecīga un uzcirtusies, ka es nevarēju atteikt. Atteikums iesprūda rīklē. Kaut kur, dziļi, dziļi sevī, maza balstiņa teica, ja Reu tur būs, man jāizskatās skaisti. Gribu, lai viņš domā labu par mani.

Māsa uzmeta man domīgu skatienu, it kā cenšoties izdibināt, kas notiek manā galvā. Taču drīz vien novērsās.- Es reizēm tevi nesaprotu.- māsa klusi sacīja un nopūtās,- Brīžiem liekas, ka tev ir divas personības. Viena ir mana mīļā, vecā māsa, kura man nebija jāvelk ar varu no mājas vai no vannas laukā, bet kura visur vilka mani..- māsa savilka lūpu kā cenšoties neraudāt, bet tad turpināja,- Bet tagad tu esi noslēgta, maz runā, dari sev pāri.. Es zinu tevi, zinu, ka tu nekad nestāstīsi, kas lēcies, bet.. Es gribu, ka zini, es tevi mīlu, māsa.- Mišela sacīja, joprojām būdama skumja,- un es apsolu, lai kas tevi sāpinātu, mēs tiksim galā,- viņa vāji pasmaidīja un noglauda man galvu.- Man prieks, ka tu esi dzīva.

Es gandrīz aizrijos ar ūdeni,- Kā to jāsaprot?- es gārdzu, cenšoties atiet no šoka. To es tiešām negaidīju.

-Tētis teica, ka katatoniskā stāvoklī cilvēks var sevi..- Mišela saminstinājās,- Nogalināt..

-Es sevi pārāk mīlu, lai to darītu,- es neveikli atņēmu joku, bet māsa pat nepasmaidīja.- Labi, tinies laukā no vannas istabas, man ir zosāda.

-Beidzot kāda prātīga frāze no tevis,- Mišela nosmēja, piecēlās un izgāja no vannas istabas, aiz sevis klusi aizvērdama durvis.- Gaidu tevi lejā.- viņa tik noteica, un prom bija.

Izkāpu no vannas, ietinos dvielī, uzmetu skatu sev spogulī un noteicu mantru, ka es to varu.

Un es to izdarīšu.

***

Mišela bija modele un tas bija viņas trumpis. Varēju derēt, ja Niks te būtu, viņš siekalas nespētu savākt. Mana māsa bija ārkārtīgi skaista. Un, pēc tagadējiem apstākļiem, man tas ļoti skauda. Kamēr viņas seja bija skaisti iedegusi, brūna, veselīga un starojoša, mana bija pelēka, iekritusi un ar miljons pinnēm. Pat mati man bija aplūzušiem galiem un sausi. Biju sevi galīgi nolaidusi pa reni. Nu kā lai es vispār sataisos, lai izskatītos kaut nedaudz cienīga stāvēt blakus māsai?

Mišela bija blondos matus sasējusi zirgastē, atklājot viņas satriecoši būvēto torsu, izteiktos atslēgas kaulus, kaklu, slaidos, stingros plecus un smilšupulksteņa formas aprises. Mugurā viņa bija uzvilkusi sūnzaļu šortkostīmu ar melnām līnījām, kas akcentēja viņas krūtis un vidukli. Pāri tam, viņa bija uzvilkusi baltu žaketi. Viņas tēls, mazliet, atgādināja biznesmeni, kura izskrējusi no mītiņa, lai dotos uz baseinu. Tiešām, kičīgi.

Man viņa bija izvēlējusies vienkāršas, pūderrozā kokvilnas bikses un krekliņu ar volāniem. Pavisam vienkārši, bet eleganti. Māsa necentās mani padarīt seksīgu. Viņa nezināja, bet pat necentās. Ar šo tērpu es jutos vienkārši, ērti. Jutos..normāli.

-Sēdi nost,- māsa nokomandēja, kad apsēdos uz letes, lai paņemtu picas šķēli. Viņa dramatiski nolika man blakus kosmētikas maciņu.- Uztaisam vienu fikso čik-čik,- viņa dzirdi iesmējās par savu joku, ņemdama laukā otiņas.- Aizver acis,- viņa nopietni nokomandēja. Nokodos gabalu picas un viņai paklausīju.

Gremoju savu ēdienu, kad atkal iedomājos par Reu. Cik gadus mēs bijām runājuši? Kā būs viņu redzēt? Vai viņš vispār tur būs? Vai viņš būs garš, gariem matiem? Vai īss un apaļīgs? Ak.. Ja vien es zinātu. Ja vien man būtu iespēja viņu samīļot. Pateikt paldies, un, ka atvainojos, ka māsai nācās viņam visu izstāstīt..

-Gatavs,- māsa lepni noteica.- Skaistule,- viņa sirsnīgi pasmaidīja un mani apskāva. No sirds izbaudīju apskāvienu un atļāvu rokām pašām aptvert māsas augumu.Tik sen nebiju tā jutusies..- Tu pat nepaskatījies..-

-Paldies tev,- es noteicu un centos savaldīt asaras,- Par šo visu. Par to psiho ideju par ballīti, par manis sargāšanu... par visu. Paldies,- es noteicu un vēlreiz apskāvu māsu.

-Neizbojā meikapu,- viņa iespurdzās un papliķēja man pa plecu,- Ja kaut kas tev nepatiks, uzreiz dosimies mājās, sarunāts?- māsa nopietni pajautāja. Es pamāju ar galvu un abas sasmaidījāmies.

Dzirdējām, ka laukā pīpina mašīnas signāls.- Lūk arī taksis,- es minēju, nolekdama no letes, bet caur logu pamanīju, ka tā nav taksista mašīna, kas troksni sacēlusi.

-Taksis?- es noprasīju, nebūdama droša, vai tumsā saskatu pareizi,- Takšiem ir tik labas mašīnas?

-Nu ja,- māsa atteica,- Nu labi, tas ir Niks. Viņš pavadījis draugu, un nu mūs aizvedīs uz ballīti.- māsa paskaidroja, ieķeroties man elkonī,- Es apsolu, viss būs labi,- māsa vēlreiz sacīja un nobučoja man vaigu. Es viegli pasmaidīju, nebūdama droša, vai mašīnu, kura stāvēja laukā, nebiju redzējusi iepriekš.

Sirdī ieķērās doma, ka tā mašīna nav Nika. Bet varbūt tā bija tikai sakritība.

-Mišela, kā sauc to Nika draugu?- es domīgi pavaicāju. Māsa atbildēja uzreiz, nedomājot.

-Man šķiet, viņu sauca Vincents.-